#rudens2023

[tuvojies]

gaisma spīd man cauri izgaismo kaulus orgānus katru atmiņu kas izlikta uz āru citu acīm kļūst tikpat sakropļota kā sapņi pamostoties trijos naktī kad cilvēku sejas un āda iztek pa grīdu un koki krīt no viegliem pieskārieniem un es velku strīpas uz rokām kā notiesāta organizētā apsēstībā būt visur citur tikai ne šeit un man kauns vispirms no sevis gaismas mirguļo ritmiski pulsējošas galvassāpes

#rudens2023 #mēģin.

[tuvojies]

Es esmu pazaudējusi saskari ar šo pasauli. Ar būšanu šeit dzīvai un veselai. Ar iespēju no rīta dzert kafiju, klausīties radio un rakstīt savas domas savu fotogrāfiju ieskautai. Kāpēc es esmu tik nelaimīga, kad manī jau ir viss, ko es meklēju? Šodien es iešu uz gaisa akrobātiku un šodien nav jāstrādā. Varu darīt visu, ko vien es vēlos. Kāpēc nav labi tā kā ir? Pēc kā es dzenos? Ko man mainītu tas, ja mana mūzika skanētu Nacionālā teātra izrādē? Ja manas fotogrāfijas būtu izstādītas muzejā un uz tām katru dienu skatītos cilvēki un teiktu atzinīgus vārdus? Vai šīs pašas fotogrāfijas manās acīs kļūtu labākas? Vai es kļūtu par labāku cilvēku? Vai tas skaitītos “kaut ko darīt ar savu dzīvi”? Vai tas būtu jēdzīgi pavadīts laiks? Vai tad es pēkšņi iegūtu interesantu dzīvi un draugus? Vai varbūt šī dzīve notiek pirmdienu vakaros, kad mēs pazīstami un mazāk pazīstami cilvēki satiekamies, lai rakstītu un runātos. Vai varbūt dzīve notiek tad, kad dzejas slamā nolasu dažus savus tekstus bārā, kurā klausoties koncertus vienmēr esmu domājusi - kāda būtu sajūta būt tur uz skatuves. Un tad es esmu. Es runāju. Manī klausās. Es neko neredzu, jo acīs spīd prožektori. Vakars tiek pavadīts jaukās sarunas. Mani atbalsta un samiļo draugi un vakara beigās es smaidot  domāju  -  es gribu vairāk šādas dienas. Vai varbūt dzīve notiek tad, kad es aizbraucu uz jūru meklēt izskalotus stikliņus un visu dienu pavadu tos vācot, labi zinot, ka pēc tam tos nekur neizmantošu. Ka tas ir tikai par meklēšanas un atrašanās prieku, un ļaušanos tam, kas interesē. Un tad sarunas uzsākšanu, garlaikojoties vilciena stacijā ar meiteni, kurai patīk iet pārgājienos un sajūsmina puķītes kuras ieliku pierakstu blociņā. Mēs visu ceļu līdz Rīgai norunājam. Mēs vairs netiksmies, bet saruna ir jauka un es domāju -  šī bija skaista diena un es gribu vairāk šādas dienas. Bet tad pienāk nākamā dienā, es aizmirstu solījumu sev (es neuzsēju mezglu redzamā vietā kā atgādinājumu) un atkal domāju “kāda šim visam ir jēga”, “kur es virzos”, “ko es daru ar savu dzīvi”,  “kāpēc man nepietiek ar to, kas man ir”. 

Tad atkal ir jāpiespiež sevi iziet ārā un atcerēties kāpēc dzīvot ir lieliski. Un tad es izeju ārā ar mērķi atrast sejiņas mākoņos, sienu apmetumos un asfaltā un kamēr tos meklēju tikmēr pie apģērbu konteinera atrodu maisu ar pārgājiena zābākiem precīzi manā 40,5 izmērā. Zābākus par kuriem mēnešiem runāju, ka vajag, lai varētu iet pārgājienos, bet nevaru atļauties.

Vai tad dzīvē nenotiek skaista un īsta tad, kad pa sniegputeni nesos ar riteni un redzu mazu, mazu pelīti, kura strauji tipinot gandrīz pārkrīt pati sev pāri. Tad, kad domāju un ceru, ka viņa atradīs savu alu tāpat kā Purvciema strazds pārziemo bēniņos ar draugiem. 

Vai dzīve nenotiek esot ar sevi visā tajā, ko iztēlojos, domāju, pamanu un tirinos nepacietībā ar to kaut kā dalīties?

Kas tad ir tas pārējais? Tas, kas saka, ka šis nevienam neinteresē. Neviens to nesaprot ar tādu degsmi kā es. Viņiem tā ir tikai pele. Tikai putenis. Tikai Elzas bērnišķīgums. Manis pašas balss, kas saka, ka šis ir nenozīmīgi un lai kļūtu nozīmīgi - pārāk grūti.  Vai tā arī ir dzīves notikšana?

Un atkal snieg. Pa virsu tam, kas šorīt tika notīrīts. Es atņemu prieku visam, kam pieskaros. 

#rudens2023 #domu plūsma #dienas te

[tuvojies]

#rudens2023 #fot. #18.-19.oktobris

[tuvojies]

#rudens2023

[tuvojies]

pieci rītā kad vecrīgas tosterī pāri palikušo cilvēku ādas tresienā ir uzkarsušas saules lavas krāsā un mazais timijs lēkā pa telpu mazais timijs tirina rokas un publikas acis dažas zemāk dažas augstāk dažas izlīmējušās pa grīdu pielipušas viņam vēro ārpus šejienes klau, timij, tava enerģija ir kā lidvāverei karsts! karsts! karsts! mazais timijs ir iesprūdis tosterī mazajam timijam ir ļoti daudz enerģijas mazais timijs baidās iet viens pats mājās

#rudens2023 #mēģin.

[tuvojies]

A.G. teica, ka nevajag sevi spiest. Nevajag turēties pie akmeņa, bet ļauties, lai straume aiznes, kur tai jāaiznes. Citādāk pārāk daudz spēka iztērē turoties. Tas, kas būs mans, tas arī ar mani notiks. Tur es dabiski aizvirzīšos. Bet es nejūtos, ka esmu upē, bet gan milzīgā mežā. Man nav ne jausmas uz kuru pusi jāiet. Un es izvēlos vienu virzienu, bet es eju un eju un nekas nemainās, es esmu viena pat tad, kad neesmu viena. Man nav nekāda pārliecība par savām izvēlēm. Un tur ir izmisums, ka es nekur nenonākšu nekad. Varbūt, ja es uzrāptos kādā kokā, tad es redzētu pāri un tur būtu virziens, bet šo koku zari lūzt zem kājām. Viss ir vienāds un kas ir atšķirīgs ir izgaistošs. Pasaule ir aiz bieza stikla. Es esmu klātesoša, bet neesmu tur. Ik pa laikam jaukos brīžos es esmu, stikls izgaist, bet kad tas beidzas es atkal atgriežos pie tās pašas sajūtas. Es nekam nepietuvojos.

#rudens2023 #dienas te #13.novembris