#zemes māte

[mysyerious]

Hi!!! ASDFGHJKLÑ

I am searching through my files for a photo of the Moon for you 🌙

I have so much garbage 💀 like I have been searching for almost 15 minutes straight.

🥰🫶🏻

I would love, love Love to learn and I really don't have a starting point of what to ask 🫣🥺🫠 I would say, everything you are open to share 🥰

oh! OH!! HELLO!!!

my ask box is always open to moon photos I'm absolutely buzzing at my desk at the prospect

I'm a little rusty at my baltic knowledge however some neat little thing I love is that while the majority of the sky deities are masculine in form, most of the chthonic deities are feminine

another thing is a lot of the deities are referred to as 'mothers' and I'm not entirely sure where this stems from, but it might be because of the earth being personified and called mother earth (zemes māte)—to name a couple we have mother of the fields (lauka māte) and mother of barley (mieža māte)

many of our deities or at least the ones I grew up knowing of are associated with farming and agriculture (which makes sense since I grew up rural butt-fuck nowhere latvia with parents who grew up on farms and grandparents who still own farms)

#we do a bit of asking #isa

[rememberthetruth]

Vai cilvēka sirdij var būt limiti tam, cik ļoti tas mīlēt Rabbi var? Tas noteikti redzams darbībās. Ja mīlestība nav tikai sajūta, bet mīlestība taču ir darbības vārds. Tā vismaz runā tauta. Tad kāpēc viens kliedz ka mīl Dievu, bet tik nepaklausīgs ir? Kas ir Dievs, kura radīti  mēs esam. Dievs ir viens, nav tam ne mātes, ne tēva, ne bērnu, ne iesākuma, ne gala. Saki, viņš ir Dievs, Viens. Dievs, absolūts. Viņš nedzemdē un nav dzimis, Un nav nekā, kas būtu līdzīgs viņam. Dievs mūs radīja no zemes māla. Lai kalpotu vien viņam vienam. Neasociētu viņu ne ar vienu citu, jo viens Viņš ir radījis debesis un zemi. Radīja mūs no spermas lāses, lai pārbaudītu, kurš paradīzes cienīgs. Tas, kurš pazīst Kungu, zina, ka nāve nav beigas. Ka kaps ir tikai guļvieta ķermenim, Un dvēsele tiek nesta uz Barzaka zemi, līdz Pestīšanas diena nāks un viņš radīs mūs no jauna, cels ķermeņus kailus no kapa augšā un mūsu rokas un kājas, acis un mēle runās, ko sadarījuši esam. Ja mēs bieži sakām, ka netaisnīga dzīve uz šīs zemes ir, tad variet būt droši, ka Dievam viss uz piefiksēts un zināms. Tajā dienā, katrs vārds tiks likts priekšā, katrs skatiens tiks atlīdzināts, katrs elpas vilciens tiks svērts. Mūsu nodomi Dievam zināmi. Mūsu Kungs un  pavēlnieks, tas pazīst mūs labāk, kā mēs paši sevi zinām. Kaut pazemības un drosmes mums pietiktu atdoties viņam. Atdoties Dievam, viņa plānam un viņa varenībai. Ceļš atpakaļ pie Dieva nav viegls, kad esam aizgājuši tik tālu, tālu prjoām. Kad likuši šo dunju (pasauli uz zemes) svarīgāku par Dievu, pie kura mums būs atgriezties. Mēs neesam nākuši uz šīs zemes, lai likumus savus radītu un dzīvotu kā mums tīk, bet mūsu vismīlošākais Dievs mums noteikumus ir radījis. Viņš mums ir skaidri noteicis, kas mums jādara uz šīs zemes, deva intelektu, lai izzinātu mūsu mērķi,  uzdevumu un galapunktu uz kuru mēs virzāmies. Tas, kas  mūs radījis, Viņš viens zina, kas mums labs un kas mums postu dara. Pakļauties Dievam. Vienam vienīgam Dievam, debesu un zemes pavēlniekam.

[ilserre]

Tēta tētis 0072

Ļoti gaidītais atvaļinājums

Ir 1948. gada augusta beigas, un arī man ir piešķirts atvaļinājums. Tas ir piešķirts arī vēl diviem citiem vīriem. Viņi no priekiem smēķē vienu smēķi pēc otra. No tāda prieka arī man viņi piedāvā uzsmēķēt kādu smēķi. Prieks patiešām liels, tāpēc draudzības pīpi es izsmēķēju.

Tā tomēr bija liela kļūda! Jo es sāku smēķēt. Šī slimība mani mocīs gandrīz septiņus turpmākos gadus un prasīs lielu rakstura stingrību, lai no šāda ieraduma atbrīvotos.

Tad es braucu mājās. No Kotlu stacijas ar vilcienu braucu uz Kingisepu, tad pārsēžos Ļeņingradas vilcienā, tad Daugavpils vilcienā un pēc 15 stundām es iebraucu Daugavpilī. Vilciens uz Rīgu atiet tikai vēlu vakarā. Kad es izkāpju Jersikas stacijā, ir jau iestājusies pilnīga tumsa. Kad esmu pa dzelzceļa stigu aizgājis līdz tēva mājām, ir jau vēla nakts stunda. Man, ieraugot māju kontūras, sirds sāk pukstēt straujāk. Nāk prātā kaut kur dziedētās rindas: "… mans tēva nams, nu mājās nāku, jo tu man mūžam neaizmirstams…"

Tad ierejas pie klēts piesietais Picieris, bet tikai dažas reizes. Viņš mani pēc daudziem gadiem ir atpazinis. Es pieklauvēju pie ārdurvīm. Tā kā visi jau guļ, man kādu brīdi ir jāgaida. Tad māte prasa: "Kas tur ir?" Es saku: "Tavs pazudušais dēls ir mājās nācis."

Tad tiek iedegtas petrolejas lampas, jo lauku mājās vēl nav elektrības. Arī tēvs un māsa ir piecēlušies un apskata mani kā brīnumu. Tiek sameklēts ēdamais. Es gan izsalcis neesmu. Tad kaut arī ir tumsa, es izeju ārā un apstaigāju pazīstamās taciņas pie mājas. Šeit ir Dzimtene, mana un tēva mājas, šeit ir sapņu zeme un miera osta, šeit ir vieta, kuru man vairāk nekā četrus gadus ar lodēm, badu un smagu darbu mīlēt mācīja…

Tad divas nedēļas ir aizgājušas nemanot. Es esmu saticis savus bērnības draugus. Vairāki ir aizgājuši tālāk pasaulē un diezin vai kādreiz atgriezīsies. Es esmu saticis arī meitenes. Daudzas, man karā aizejot, bija vēl mazi bērni, bet tagad jau simpātiskas jaunkundzes. Dažas ir arī apprecējušās. Es biju arī kādā ballītē. Dzīve nestāv uz vietas…

Drauga saderināšanās

Jau gada sākumā atvaļinājumā bija aizbraucis arī mans draugs un istabas biedrs feldšeris Harijs Lieljuris. Tur viņš bija iepazinies ar kādu meiteni. Šī iepazīšanās ir bijusi laikam ļoti tuva. Pašreiz šī meitene ir atbraukusi pie Harija ciemos. Viņi abi jau vairākas dienas dzīvo medpunktā un guļ aiz aizkara šeit pat medpunktā Harija gultā. Es šeit ienāku tikai vēlu vakarā, tāpēc viņi mani netraucē, un domāju, ka arī es viņiem neesmu par traucēkli.

Kad meitene ir nodzīvojusi šeit kādu nedēļu, Harijs paziņo, ka viņi ir nolēmuši saderināties. Harijs lūdz mani teikt saderināšanās runu. Man nav iemesla no tās atteikties. Runas tekstu es esmu mazliet izdomājis. Sestdienas vakarā ir atnākuši vēl daži draugi - karavīri. Uz galda ir arī pudele ar šņabi un dažas sviestmaizes. Galds ir tāds, kāds tas mūsu stāvoklī var būt. Ir sveču gaisma un egļu zari pie baļķu sienām. Viss notiek klusi un pietiekami svinīgi. Es runāju par aizgājušajām kara dienām, par pašreizējo stāvokli un par dzīvi, kuru mums ar šautenēm un aiz dzeloņdrātīm mīlēt mācīja, un arī par šo pēc sveķiem smaržojošo priežu baļķu būdu, un es arī izsaku nožēlu par to, ka mūsu pašreizējie apstākļi kaut ko svinīgāku sarīkot neļauj. Pasludinu Hariju un Aiju (Harijs viņu ikdienā sauc par Pūcīti (deminutīvs 'pūcei', mīļvārdiņš) par saderinātiem. Mēs apsveicam viņus un izdzeram pa nelielai glāzītei. Nākamajā dienā Harijs man izsaka pateicību par aizkustinošo runu, un es vēlu viņam tikai labu!

Pūcītes un mana drauga pirmās kopdzīves dienas aiziet šeit pat aiz aizkara. Viņi mīlinoties "ķīvējas", rotaļīgi rausta viens otru. Pūcīte man izskatās kā ļoti mīlīgas dabas. Es uzskatu, ka manam draugam ir paveicies. Viņa arī apkalpo Hariju kā lielkungu, tīra viņam kāju un roku nagus un visādi citādi izdabā. Draugs tad tēlo lielu kungu un ģimenes dzīves noteicēju. Kādu vakaru es sēžu uz savas lāviņas un uz pie sienas nostiprinātā dēlīša, kurš kalpo man par galdu, rakstu vēstuli. Viņi tikmēr aiz pusaizvilktā aizkara rotaļojās. Kā un kas notiek aiz aizkara, es nezinu, bet Pūcīte tad vienā brīdī krīt uz muguras. Mūsu telpa ir tikai kādus 3 metrus plata, tāpēc viņas galva ar lielu dobju troksni atsitas pret sienas balķiem. Pārsteigumā man šķiet, ka mana galva tur atsitusies. Es jūtu pat tādas kā sāpes un arī nosvīdušu pieri. Es tad strauji ceļos kājās un tuvojos kritiena vietai. Manas kājas aizmetas aiz telpas vidū stāvošās metāla krāsniņas, bet Pūcīte sāpēs savilktu seju jau slejas kājās. Cik redzu, tad Harijs sēž gultā un uz to visu tikai vienaldzīgi noskatās. Es gan laikam nedrīkstu maisīties jaunās ģimenes attiecībās, bet man drauga rīcība liekas ļoti nežēlīga. Pūcīte gan nekādus pārmetumus neizsaka.

[bb-latvija]

Rīgas mēra amatu turpmāk ieņems partiju apvienības "Jaunā vienotība" (JV) politiķis Vilnis Ķirsis.   Viņš šajā amatā ceturtdien ievēlēts ar 33 domes jaunās koalīcijas deputātu balsīm. Tikmēr pret viņa kandidatūru nobalsoja 17 deputāti. Pēc ievēlēšanas amatā Ķirsis pateicās gan tiem, kuri viņu atbalstījuši, gan oponentiem par kritiku, jo tā ļaušot "noturēties pie zemes". Jaunais mērs deputātiem vieglas dienas nesolīja, taču aicināja ikvienu, kurš vēlas, pielikt savu roku, lai veicinātu Rīgas izaugsmi. Ņemot vērā, ka dienas gaitā debatēs bieži tika runāts par laulībām aiz mīlestības vai aprēķina, Ķirsis atminējās savas mirušās mātes padomu, ka veiksmīgām laulībām pamatā ir savstarpēja cieņa un galvenais ir sarunāties. "Mums var būt atšķirīgi viedokļi, taču cienīsim viens otru un sarunāsimies," aicināja Ķirsis. Jau ziņots, ka, saasinoties attiecībām starp divām koalīcijas partijām - JV un "Progresīvajiem", no amata atkāpās bijušais mērs Mārtiņš Staķis un izjuka Rīgas domes koalīcija. Jaunajā koalīcijā vairs nebūs "Progresīvo". Tajā bez līdzšinējām pašvaldības varas partijām - JV, Nacionālā apvienības/Latvijas Reģionu apvienības (NA/LRA) un deputātu bloka "Kods Rīgai" - iekļauti partiju "Gods kalpot Rīgai" (GKR) un "Latvijas attīstībai" (LA) pārstāvji domē, atsevišķi neatkarīgie deputāti un bijušie "Progresīvo" sabiedrotie kustības "Par" deputāti. Līdz ar jaunas Rīgas domes koalīcijas izveidi JV pārziņā būs trīs komitejas, savukārt pārējie partneri katrs tiks pie vienas komisijas, liecina ceturtdien partneru parakstītais sadarbības memorands. JV pārziņā būs Pilsētas attīstības komiteja, Satiksmes un transporta lietu komiteja un Finanšu un administratīvo lietu komiteja, NA/LRA pārziņā būs Pilsētas īpašumu komiteja, GKR būs atbildīga par Sociālo lietu komiteju, "Kods Rīgai" - par Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komiteju, LA - par Mājokļu un vides komiteju, savukārt "Kustība Par!" pārraudzībā būs Izglītības, kultūras un sporta komiteja. Rīgas domes vadības struktūra šajā koalīcijā būs mazāka nekā iepriekš, jo mēram būs nevis trīs, bet divi vietnieki. Tāpat jaunā koalīcija vienojusies par vispārējiem sadarbības principiem. Deputāti apņēmušies veidot kompetentu Rīgas domes pārvaldību, ar savu piemēru rādot solidaritātes paraugu un tādējādi mazinot gan sabiedrības sašķeltību, gan plaisu starp pašvaldību un sabiedrību. Viņi arī grib attiecības kā savstarpēji, tā ar sabiedrību, medijiem un opozīciju veidot uz koleģialitātes principiem un Rīgas domes lēmumus komunicēt korekti, atklāti un argumentēti. Koncentrējoties uz Rīgas ekonomisko, saimniecisko un sociālo jautājumu risināšanu pilsētas iedzīvotāju labā, katrs sadarbības partneris saglabās savu politisko patstāvību un savlaicīgi informēs par savu nostāju atšķirīga viedokļa gadījumā. Panākta vienošanās, ka partneri uzņemas atbildību par tās izvirzīto amatpersonu rīcības atbilstību augstiem ētikas standartiem, un partneri apliecinājuši, ka Rīgas domē korupcijai nav vietas, tāpēc viņi vērsīsies pret to ar visiem pieejamiem līdzekļiem. Uzrunājot domes deputātus, Ķirsis uzsvēra, ka viņa vērtību sistēma, strādājot Rīgas domē, gadu gaitā ir palikusi nemainīga, proti, nulles tolerance pret korupciju, kā arī atbildība par saviem vārdiem un darbiem. Runājot par sava darba prioritātēm, Ķirsis uzsvēra, ka vissvarīgākais būs ielu infrastruktūras sakārtošana, esošo lielo būvniecības projektu pabeigšana un jaunu projektu īstenošana. Otrs svarīgākais darbs ir jaunu mājokļu būvniecības veicināšana, jo tieši tas ir iemesls, kādēļ pēdējos gados Rīgas iedzīvotāju skaits ir samazinājies un patlaban svārstās ap 600 000 iedzīvotājiem. Trešā būtiskā darbības joma būs investīcijas un izglītība. Ķirša ieskatā arī izglītība ir nozīmīga investīcija cilvēkos, lai viņi varētu produktīvi strādāt. Kā vienu no pirmajiem darbiem Ķirsis minēja jauna pašvaldības nolikuma pieņemšanu, kā to nosaka jaunais Pašvaldības likums. Noslēdzot savu uzrunu, mēra amata kandidāts aicināja visus deputātus sadarboties. Ķirsis dzimis 1980.gadā. Viņš ieguvis vidējo izglītību Rīgas Hanzas vidusskolā, studējis Latvijas Universitātē, iegūstot bakalaura un maģistra grādu ekonomikā. Viņš bijis SIA "Fors Fortis" valdes priekšsēdētājs, SIA "Cannmeat" valdes loceklis, 2011.gadā kandidējis 11.Saeimas vēlēšanās Zatlera reformu partijas sarakstā un kļuvis par Ekonomikas ministrijas parlamentāro sekretāru, savukārt jau 2013.gadā kļuvis par 11.Saeimas deputātu uz laiku, kamēr Vjačeslavs Dombrovskis ieņem izglītības un zinātnes ministra amatu. Ķirsis 2014.gadā kandidējis arī 12. Saeimas vēlēšanās no partijas "Vienotība" saraksta un ticis ievēlēts, taču 2017.gadā sakarā ar ievēlēšanu Rīgas domē atstājis Saeimas deputāta amatu. 2016.gadā viņš atkārtoti kļuvis par Ekonomikas ministrijas parlamentāro sekretāru. Saskaņā ar Rīgas domes atlaišanas likumu Ķirsis 2020.gadā atstājis Rīgas domes deputāta amatu, kļuva par ārlietu ministra padomnieku ekonomikas un enerģētikas jautājumos. Vēlāk viņš kandidējis Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās no JV saraksta un ticis ievēlēts, kā arī ticis ievēlēts par Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieku.

[anangelstoodbeside]

14. nodaļa. Brālīša plikās pēdas

Uz laboratoriju nāca praksē studenti no ķīmijas fakultātes. Kaut arī mācījās klātienē, visi kaut kur pa vakariem vai nakts maiņās piepelnījās, lai izdzīvotu. Viņi brīnījās, kāpēc es te strādāju par tik mazu algu.

"Rūpnīcu laboratorijās maksā divreiz vairāk," viņi stāstīja. Viens students pastāstīja, ka viņš strādā kažokādu rūpnīcā "Elektra" par laborantu. Alga tiešām bija lielāka kā Ķīmijas institūtā. Atkal viena aktīva komjauniete bija paaugstināta par vecāko laboranti. Man šādas izredzes nespīdēja. Paaugstinājumi nāca reti un tika pamatīgi apspriesti. Es sāku apdomāties. Ar algu vien bija gandrīz neiespējami iztikt. Laukos varēju pastrādāt tikai atvaļinājuma laikā, tas ir, nepilnu mēnesi. Par to nevarēju gaidīt, lai divi veci cilvēki mani visu gadu materiāli atbalstītu. Tur auga vēl trīs mazi bērni, par kuriem māte nespēja rūpēties. Tie bija mana mirušā tēva un pamātes divas meitas un dēls. Vecāko meitu Silviju, kurai mīna norāva kāju, Kapiņonkulis gan bija iekārtojis bērnu namā, bet abi mazākie gāja Mores pamatskolā un vasarā vairāk dzīvoja pie Kapiņiem nekā pie savas mātes.

Iepriekšējā vasarā man pat izdevās mazajam Jurim izglābt dzīvību. Kapiņa māja bija uzcelta uz purva zemes, ko jau norādīja mājas nosaukums Purkalni. Gabaliņu no mājas bija izrakta aka lopiem ar brūnu ūdeni no purva. Ūdens līmenis bija gandrīz līdz pašai augšai. Akas grodi tikai pāris vainagu virs zemes. Puika skraidīja ar smagu metāla sūkni ābeļu miglošanai. Iesūca no peļķes akas priekšā ūdeni un skrēja miglot ābeles. Kad peļķe bija sausa, viņš sadomāja ūdeni iesūkt no akas. Turpat tuvumā grozījos. Tante bija tālā ganību stūrī pie govīm. Onkulis ar palīgu vāca sienu tālu prom no mājas. Stāvēju ar muguru pret aku, visapkārt bija klusums, bet kaut kas man lika strauji pagriezties pret aku. Kā sapnī acu priekšā nozibēja divi pliki papēdīši. Vairāk neko neredzēju. Pieskrēju pie akas. Nebija nekādu pazīmju, ka tur kāds būtu iekritis. Viss klusu, ūdens līmenis pilnīgi mierīgs. Bet puikas nebija. Caur galvu izskrēja viss, kas bija dzirdēts līdzīgos gadījumos. Atceros, kā pati reiz ziemā iekritu dīķa āliņģī, jo gribēju pamēģināt, cik biezs ir ledus, kas uzsalis āliņģa dibenā. Es toreiz vēl negāju skolā. Brālis stāvēja blakus un nezināja, ko darīt. Bija vien pašai jārāpjas laukā, kas arī pēc vairākiem mēģinājumiem izdevās. Puika bija akas dibenā un pat nemēģināja rāpties ārā. Atcerējos, ka akā jāielaiž garas trepes, ja kāds iekrīt. Nezināju, kur ir trepes, vai es tās varēšu atnest un vai nebūs jau par vēlu. Sāku kliegt, cik skaļi varēju, jo redzēju, ka tante nāk uz mājas pusi. Bet sapratu, ka tas nu ir veltīgi, jo viņa laikā neatskries. Nezināju, cik aka ir dziļa, bet grodi bija zemu, ūdens augstu.

Pieķēros grodiem un laidos akā ar visām drēbēm. Nolaidos, cik zemu varēju, ar vienu roku turoties pie grodiem. Ar kāju riņķoju pa aku, līdz sajutu tādu kā lupatu vīkšķi uz kājas uzķeramies. Uzmanīgi cēlu kāju uzaugšu, saķēru puiku pie rokas un izmetu no akas kā beigtu vardi pārbiedētās, tikko bez elpas atskrējušās tantes acu priekšā. Puika gulēja zemē kā slapja lupata. Tante arī nokrita pie zemes, nespēdama pat pakliegt. Izrāpos no akas un domāju, ka puika būs sarijies ūdeni. Atcerējos kaut kur dzirdēto, ka slīkonis jāņem aiz kājām un jāgriež riņķī, tad ūdens iztekot. Saķēru puiku aiz kājām, parāvu gaisā un sāku griezt. Puika atjēdzas, izrāvās no rokām un, purpinādams, ko tu āksties, aizskrēja uz istabu. Smagais misiņa sūknis palika akas dibenā.

Vēlāk paņēmu grābekli un mēģināju, cik aka dziļa. Dibenu nesataustīju, puika bija palaidīs vaļā smago misiņa sūkni un sācis celties uz augšu, tā es viņu izķeksēju.

Pēc šī gadījuma manas akcijas vecīšu acīs cēlās, bet pati sapratu, ka nedrīkstu viņus vairāk izmantot.

[oxyntes]

for @mythologicalnet’s creation event: Latvian Mythology

Zemes māte and Veļu māte are afterlife dieties with opposing powers, but are seen of the same importance. Whilst Zemes māte is considered as the equivalent of the mother Earth, Māra, Veļu māte is believed to be the mother of wraiths who awaits to collect souls. 

#mythologicalnet #veļu māte #zemes māte #latvian mythology #mythology #*/ #creations #mythologyedit #magqneto #userkingscross #softyjin #jedicharlesxavier #boddirook #mythedit

[levs-r]

Latve Tev un man

Mīli tuvāko, kas ir Tev blakus,

Ko kādreiz nīsti un ko brīžiem ceļ,

Kā smilšu jūrmalā vējš neapstāsies,

Tāpat kā Tu, kas jaunu ceļu iet.

Mēs lūdzam Tevi, Zemes māte,

Par cilvēkiem, kas tuvu mums.

Mēs pateicamies smaidot

Par Tavu mūžību.

Paldies Tev, mīļā Latve,

Ka nosargāji mūs

Un dzīvus dari svētus,

Un mirkļus ļauj tik cieši just!

Paldies, ka ļauj mums piedot,

Paldies par kautrību,

Lai saule ilgi gadsimtiem uz priekšu

Dod visiem laimību!

- LEVS R. / 10.09.2018 // (22:40)

#DZEJA

[urobors]

‘’UROBORS’’ ĪSFILMA, ANOTĀCIJA UN SIMBOLISMS

Bakalaura darbs, 2D animācija, 2+min

Filmā galvenā uzmanība tiek pievērsta videi/ilustratīvajiem elementiem, animācija veidota izmantojot Photoshop.

Tāpat kā jebkuru citu mākslinieku, šis gads ir dziļi iespaidojis manu attieksmi pret mākslu, domu ekspresiju un, protams, dzīvi kopumā. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka vienlaicīgi cīnoties par savu vietu plašajā kosmosā un attīstot darba ideju es palēnām pievērsos izolācijai un cilvēka psihes smalkajām niansēm. 

Urobors ir simbolisks stāsts par iegrimšanu un pazušanu sevī. Tas ir sākums traģiskam galam.

Darba radīšanas procesā esmu no visas sirds iemīlējusi galveno varoni, par spīti tam, ka viņas stāstam es neredzu labas beigas es tomēr vēlējos pavadīt viņu ceļā ar cerību, ka viņa spēs tikt galā ar izaicinājumu ko es pati neesmu spējusi pārvarēt.

Šī īsfilma dod skatītājam tik daudz cik viņš ir gatavs pieņemt. Ja viss ko viņš vēlas ir mistiska atmosfēra un mīklains sižets, tad to viņš arī saņems. Taču, ja skatītājs ir pacietīgs un gatavs paiet pretī šai filmai, tad šī filma paies viņam pretī tik pat daudz. Es piemeklēju simbolus ar rūpi un ceru, ka kādam mīklu entuziastam mans darbs dos kripatiņu gandarījuma. 

SIMBOLI :

PILS

Vēlējos balstīt galveno simbolisko stāsta daļu prāta pilī. Prāta pils ir atmiņas tehnika ar kā palīdzību var uzglabāt lielus informācijas daudzumus vizuālā formātā cilvēka prātā. Šajā pilī JD zemapziņa cenšas paskaidrot gan viņai, gan arī skatītājam viņas likteņa iznākumu (iesprūšanu sevis radītā limbo). Lai gan filmā tas netiek tieši uzrunāts (jo tas notiek pēc filmas beigām) JD nesaprot valodu ar kuras palīdzību viņas zemapziņa cenšas viņu glābt un tādējādi neatbrīvojas no paredzētā likteņa.

Pirmais šīs pils minējums ir filmas sākumā. JD glezno kādas ēkas rasējumu uz gaiteņa sienas. Specifiski Venēras un Romas tempļa rasējumu. 

Šis templis ir sava veida arhitektūrisks palindroms - templis sastāv no diviem identiskiem kambariem, kas ir novietoti muguru pret muguru ar skatu pretējos virzienos. 

To arī burtiski atspoguļo temp��a nosaukums - Imperators Adriāns veltīja šo templi Venērai un Romai. Venēra, protams, ir mīlestības dieviete (latīņu valodā Amor), un "AMOR” lasot spoguļattēlā mēs dabūjam “ROMA”. 

Lai gan prāta pils arhitektūra neatbilst Venēras un Romas templim tā galvenais nolūks ir kalpot kā elementam, kas saista ārpasauli ar iekšpasauli. Ārpasaulē mēs redzam tempļa rasējumu, iekšpasaulē mēs redzam palandromas, atspūlgus un cikliskumu.

SIMBOLI PILĪ

Tā ka šis stāsts ir viegli balstīts uz “Alise aizspogulijā”’ sižetu, esmu izkaisījusi pāris grāmatas elementus viscaur gaiteņiem. (baltais zaķis, Češīras kaķis, kārtis, u. tml.)

Kā jau īsfilmas nosaukums vēsta, uroboram ir liela nozīme šajā stāstā. Urobors ir čūska/pūķis, kas ir saķērusi savu asti mutē un cenšas to norīt. Čūskas uzskata par svētu dzīvnieku. Tās ir auglības, zemes ražības un sievietes/mātes simbols. Urobors ir cikliskuma un mūžīgās atgriešanās simbols. Tā paradoksālā tematika (sevis norīšana) kalpo kā kontūra īsfilmas sižetam. Sākumā JD ir ‘notverta’ savā pilī. Tad viņa iziet caur sevi (saviem zemapziņas gaiteņiem). Un pašās beigās sastopas ar savu jauno (vai arī oriģinālo), paradoksālo galvu. Tas rada jautājumu par to kur patiesībā ir sākums? Vai šis viss jau ir noticis? Un vai šis viss notiks vēlreiz?

Kopumā pilī 3 reizes noskan operas zvans. Tas ir tiešs mājiens uz to, ka pavadītais laiks pilī ir tikai pārtraukums starp performancēm (dzīvi)  un neatkarīgi no padarītā JD ir limits, kā laikā viņai jāizprot prāta pils teiktais un jāatrod risinājums.

Uz filmas beigām JD burtiski skatās uz problēmas atrisinājumu, bet viņa diemžēl to pārprot, kā rezultātā prāta pils iziet cauri drastiskām izmaiņām. Šis atrisinājums tiek pasniegts skulptūras formā. Tajā ir attēlota kāda aizdomīgi pazīstama sieviete, kas vienā rokā glabā zelta uroboru un otru roku tur gaisā. 

Skulptūra ir viegli balstīta uz Dēmetras skulptūru, kas atrodas Vatikāna muzejā (autors nezināms). Viņas lomu manā darbā ieņems JD. Izvēlējos tieši šo dievieti, jo redzu viņā simbolisku saistību ar vārdu “sator”.

Dēmetras vārds nozīmē "zemes māte", bet viņa pati personificē auglīgo zemes kārtu, kurā cilvēks kaisa graudus.  Viņa ir labvēlīgi noskaņota pret cilvēkiem, māca tiem art un apsēt laukus, palīdz zemkopības darbos.

Šī skulptūra ir mana sator kvadrāta interpretācija. Sator kvadrāts ir divdimensionāla vārdu shēma/mīkla, kura sastāv no piecu  latīņu vārdu palindromiem.  

Protams, pati par sevi šī shēma ir fascinējoša un vēstures bagāta, taču kas mani interesē ir tas, ka iztulkojot vārdus dotajā secībā var dabūt pilnu, loģisku teikumu.

SATOR -  sējējs, stādītājs, dibinātājs, ciltstēvs, radītājs. 

AREPO - nav konkrēta tūlkojuma, taču vēsturnieki uzskata, ka tas varētu būt cilvēka vārds.

TENET -  viņš / viņa tur, glabā, izprot, pārvalda, saglabā, uztur.

OPERA - darbs, aprūpe, palīdzība, pakalpojums, piepūle, darbs ar piepūli.

ROTAS - riteņi 

Lai gan šai vārdu ķēdei ir vairāku tulkojumu variācijas, par vispieņemtāko tulkojumu uzskata “Sējējs Arepo tur darba riteņus” (ar darba riteņiem šajā gadījumā ir domāti koka arkla riteņi). Ņemot šo tulkojumu vērā mēs esam spējīgi izlasīt šo ainu no visiem skatupunktiem - no lejas, no augšas, no kreisās puses un no labās. Neatkarīgi no tā kā tu skaties uz sator kvadrātu, Arepo stāvēs tavā priekšā ar arkla riteņiem rokās. 

Manuprāt, tā arī izritēs JD dzīve. Viņa pati sevi iestums sevis apgleznotā sienā, tikai lai atkal tiktu ārā un to atkārtotu vēlreiz. 

Te ir svarīgi pieminēt, ka es ļoti ilgu laiku meklēju līdzīgu elementu, kas sevī ietvertu sižetisku simboliku. Protams, urobors ir ideāls simbols galvenajai idejai, taču es ļoti vēlējos ieviest konceptu, kas kalpotu kā mājiens JD nākotnei un sasietu UROBORS stāstu kopā ar 3. kursa oriģinālu. Ilgu laiku labākais, ko es atradu bija Dionīss (izrādās viņš arī simbolizē atdzimšanu, taču tas manuprāt ir diezgan vājš simbols) un es biju jau noskaņojusies padoties, kad pavisam netīšām saskāros ar kādu filmu, kas man atgādināja par satora kvadrātu un es beidzot izjutu to eurēkas klikšķi, ko visi mākslinieki cenšas sasniegt.

Problēma ir tajā, ka minētā filma ir Kristofera Nolana 2020. gada TENET. Kā redzat filmas nosaukums ir galvenais (un vienīgais īstais) palindroms kvadrātā. Kristofers ir izmantojis gan visas šīs shēmas sastāvdaļas , gan arī ir iesaistījis to īpatnējo īpašību sižetā. Lai gan es pielietoju simbolus savādāk, kā to dara slavenais Kristofers un mana sator kvadrāta interpretācija ir diezgan tāla no viņa interpretācijas (mans nolūks nekad nebūtu plaģiatizēt kāda cita mākslinieka smago darbu) es apzinos, ka līdzība ir nenoliedzama. Un ja es būtu savu pētījumu laikā atradusi citu simbolu, kas tik labi iederētos UROBORĀ es to būtu iemainījusi, bet diemžēl nekā labāka man nav un gluži atklāti esmu ļoti pieķērusies šim projekta elementam. Tā ka par spīti tam, ka mani moka vainas izjūta es neplānoju no satora atteikties.

#teo

[agneseupp]

Esmu Tava Šveices banka.

Investē un guldi manī. Vispasaules bagātības Tev uzticēs.

Man karotāju vajag, lielo čiekuru. dūzi.

Nes pasaules labmus mājās. Guldi ģimenē. Saimē svētā.

Esmu Tavs zemes lauks. Sēklas visas sēj manī. 

Guldi manā zemes klēpī. Investē. 

Izaudzē savu Zemes lauku. 

Aprūpē, iekop, ieguldi. Ar Tevis ieguldīto darbu.

Izaugs augļi. Saldi un milzīgi. Ražas pietiks piecām valsīm.

Konetinentu pabarot un aprūpēt varēs. Guldi manī. 

Es maģiska esmu. Mātes zemes lauks. 

Esmu Tava Šveices bakna. 

Uzticies man!

[crystallinenewearth]

Sofija Bašforda: Viņa ir runājusi. Viņa ir atgriezusies. Viņa ir Gatava

Zemes magnētiskajā laukā notiek monumentāla pāreja.

Ilgi zudušās Svētās, Augstās Sievišķās Sirds vibrācijas atgriežas. Bez zināšanas par to, Dvēseļu apsēji viscaur planētai tiek Viņas dziedinošo un apdāvināto roku skarti.

Viņu lūpas var būt aizmirsušas, kā izrunāt maigos vārdus: „Šakti, Dievišķā Sieviete, Dieviete.” Tas var būt ilgi, kopš, viņi juta šo sakrālo roku rūpes par viņu ķermeņiem, līdz, ir izveidots savienojums, viņi pat neapjauta, ka staigājuši apkārt pa pusei-dzīvi, nejūtīgi, aizvērti mīlestībai.

Kad, kaut kas tiek izņemts no mūsu apziņas un mūsu fiziskajām sajūtām, uz ilgu laiku, mēs aizmirstam, ka mums jebkad tas ir bijis. Mēs aizmirstam, kāda ir atmodas dzīves. Mēs aizmirstam, ka mūsu ieelpa varējusi būt bagātīga, mūsu ēdiens garšot tik sātīgi un garšīgi, mūsu acis sveikt elegantā izsmalcinātībā, mūsu prāts būt kluss, mūsu sirdis būt tik atvērtas un vienotas, mūsu gari tā kvēlot.

Reiz, patiesa Gaisma atgriezīsies pie mums, - mēs apzināsimies, kas mums trūcis.

Varbūt, mēs sajutīsim, ka mūžīgi esam staigājuši uz vienas kājas, klibojuši, cenšoties savienoties ar pasauli caur dziļi ievainoto un novārtā atstāto sirdi.

Tur vienmēr bijis tukšums, ilgas, gaidas, kas grauzušās mūsu dvēseles dzīlēs. Kas tas ir, kas mums liek justies nepabeigtiem? Kā pietrūkst? Kāpēc jūtamies tik vientuļi un nesaistīti? Kāpēc cilvēki mums apkārt neredz, kas mēs patiesībā esam; atvēli laiku jautājumam, kas mūs iekšēji virza, kas liek mums justies dzīviem?

Šīs sajūtas nevar tik banalizētas vai neņemtas vērā, jo `ir tikai` depresijas, skumju vai emocionālā disbalansa `piedevas`. Tās pārstāv eksistenciālu krīzi: Senās Dvēseles produktu, kas reiz mita cilvēka ķermenī, ietverts vīriešu un sieviešu kopienas, kur pastāvēja dziļš un tīrs savienojums ar Dievietes Apziņu – tomēr, šis savienojums tika zaudēts uz daudzām dzīvēm.

Kad Dievietes Apziņa `nogāja pagrīdē`, dziļi Zemes Kodolā, Lielās Mātes aizsargāta – Dvēseļu Leģions, kuras reiz, Viņai ziedojās, tika atstātas.

Tas bijis ilgs laiks, kopš Dievišķā Sievišķā enerģija bijusi pieejama, tagad, tā atgriežas.

Dievietes Apziņa parādās visu šo Dvēseļu pasaulēs, kuras, reiz, pielūdza un mīlēja Viņu.

Viņa atgriežas. Daudzējādā ziņā, Viņa jau izpaužas.

Viņa bija sākusi strādāt savu dziļo maģiju pie šīm tukšajām un skumjajām sirdīm, kas klīda caur izolētām dzīvēm, caur kaujām un kariem, caur pilnīgas atdalītības periodiem vai eremītu mītnēm, caur postošām attiecībām un totālu svētā nolūka zudumu.

Viņa bija dzirdējusi lūgumus, lūgšanas, aicinājumus no visām šīm Dvēselēm. Viņa zināja, ka tagad ir Laiks atjaunot saikni. Viņa nolēma, ka tagad Visuma vibrācijas ir drošas, viņas atkal atnākšanai.

Tā, visas šīs dvēseles, kuras, reiz, strādāja Viņai, nonāks atpakaļ Viņas rokās. Tās visas izveidos saikni ar Viņas Gaismas Vēstniekiem. Viņi tiks atmodināti: dziļi, neatsaucami, gandrīz, negaidīti – viņu Būtnes Patiesībai.

Ja reiz, Viņa atgriežas, nav vairs atpakaļceļa.

Pasaules ir pārveidotas. Pasaulei ir jauna nozīme. Te ir Dievišķais nolūks, nozīmīgums, jauna cerība, uguns Visu Dievietes seno bhaktu Sirdīs.

Viņi visi dzird Viņas balsi, aicinot tos Jaunā Dzīvē.

Norisinās brīnumi, notiek sinhronitātes, patiesa žēlastība atveras kā Eņģeļa spārni.

Dieviete dod visām Dvēselēm, kuras atmodušās lielu drosmi veikt pārmaiņas, kur tas vajadzīgs. Viņa piepilda viņu dzīves ar Gaismu: sakrālais spēks tik iedarbīgs, ka viņu viss fiziskais un garīgie ķermeņi [gatavi] ar sprādzienu atvērties transformācijai.

Tik ilgi, viņi bija tukši un izsmelti, staigājot tumšā Dvēseles naktī. Vienā Svētā dienā, parādījās Gaisma. Viņa parādījās, iespējams, - ietverta apmetnī, iespējams, nodurtu skatienu, iespējams, turot savu balsi klusāku. Taču viņi atzina Patiesību. Viņu ķermeņi iztaisnojās, līdz ar atzīšanu.

Tagad, jāsākas karuselim. Tagad, viļņi varētu velties. Tagad, patiesība varētu uznirt. Tagad, viss varētu būt citādāk.

Seno Dievietes Gaismas Vēstnieku Dvēseles ir skartas, atgrieztas dzīvē, dziedinātas un gatavas Revolūcijai.

Viņa ir galējā Atbilde uz visām viņu lūgšanām.

No Viņas Atgriešanās punkta, nekas nepaliks kāds bijis. Varena misija, ko paveikt, izpildīta vienošanās, svēts ceļš, kuru iet.

Viss ir saskaņots, lai pielāgotos šim iepriekš nolemtajam savienojumam.

Viss ir Dievišķā Kārtībā.

Viņa ir runājusi. Viņa ir atgriezusies. Viņa ir Gatava.

Tulkojums: Kwana Mikaela (c)2016'Marts http://www.sophiebashford.com/

Attēls unsplash.com

3 Marts, 2016' Sofija Bašforda (Sophie Bashford) - (Kā Viņa atgriežas, viss ir mainījies uz visiem laikiem/As she returns, all is forever changed)

- - -

Facebook 🔗Crystalline New Earth

🌐Instagram crystallinenewearth

[arnaerr]

September — Žemyna Žemyna is the goddess of the earth in Lithuanian religion . She is usually regarded as mother goddess and one of the chief Lithuanian gods similar to Latvian Zemes māte. Žemyna personifies the fertile earth and nourishes all life on earth, human, plant, and animal. She also had power over snakes. All that is born of earth will return to earth, thus her cult is also related to death.

#calendar #month #personification #mythology #september #zemyna #my art #mensis

[ilserre]

Tēta tētis 0008

Pamatskolā

Manas acis ieraudzījušas dzimtenes zili pelēkās debesis 1923. gada 31. martā. Mani sagaidījuši: tēvs Jāzeps, māte Tekla, vectēvs, vecmāmiņa un arī jau divus gadus vecais brālis Izidors. Manas dvīņu māsas Jūlija un Marta šajā pasaulē parādījās četrus gadus vēlāk, tas ir, 1927. gada 1. jūlijā.

No tālajām bērnu dienām man nekas daudz atmiņā nav saglabājies. Atceros rīta rasā salstošās kājas, kad, saulei lecot, dzinu govis ganos. Atceros ļoti skābu biezpienu cibiņā, ganiņa maizē līdzi dotu. Atceros lielo grunduļu daudzumu Daugavā, kurus ar galda dakšiņām mēģinājām noķert, bet dažkārt iedūrām sev kājās. Atceros lielo ābeļu dārzu un vairākas ābeles ar ļoti saldiem āboliem un simtgadīgās liepas apkārt dārzam, kuras ziedu laikā ļoti smaržoja.

Mēs dzīvojām tēva sētā, kurā visas ēkas bija tikko kā uzceltas. Visas iepriekšējās Pirmā pasaules kara laikā pilnīgi nodega, izņemot zemē ierakto dziļo pagrabu, kuru pirmajos pēckara gados izmantoja dzīvošanai.

Tēva zemnieku saimniecībā bija 18 hektāru zemes. Mūsu mājas atradās starp Rīgas - Daugavpils dzelzceļu un lielceļu, vienu kilometru attālumā no Daugavas un sešus kilometrus no Līvāniem, vairāk uz Jersikas pusi.

Kad 1930. gadā mani aizsūtīja uz netālo "Upenieku" 3-klasīgo skolu, es biju pilnīgi skolai nesagatavots. Es nepratu ne lasīt, ne rakstīt. Es laikam pat zīmuli nebiju rokā turējis. Rakstāmlietas bija dārgas un man tās lietot netika ļauts. "Upenieku" skolā lielākā daļa bērnu staigāja ar vīzēs ieautām kājām, tāpēc lietus laikā skolā uz grīdas bija neiedomājama dubļu kārta. Es atceros, kā es stipri centos glīti rakstīt, bet jo stiprāk spiedu spalvas kātu, jo lēnāk un uzmanīgāk to vilku, jo radās lielāki klekši burtnīcās. Es ļoti centos, bet man neveicās, tāpēc sagatavošanas klasē, tas ir, "ābečniekos" man iznāca pavadīt divus gadus. Vēlāk gan, trešo klasi pabeidzot, manā liecībā vairs pat trijnieku nebija (piecu baļļu sistēmā). Tad es biju viens no labākajiem skolēniem klasē.

Tā kā "Upeniekos" bija tikai 3 klases, tad es sāku mācīties Līvānu pamatskolā. Mēs skolēni no šaipuses uz Līvāniem gājām ar kājām, jo nekāds transports nekursēja. Uz mūsu lūgumu: "Onkulīt, paved!" šad tad izdevās kādu gabaliņu pabraukt zirga pajūgā ar vietējiem. Protams, noejot rītā un vakarā sniegā un lietū 6 km, bieži nekāda mācīšanās vairs nesanāca. Mazā, tumšā petrolejas lampa arī mācīšanos neveicināja. Mājās vēl bija arī jāstrādā: jānes lopiem ūdens, virtuvei un lielajai krāsnij malka utt. Es nekāds izcilnieks mācībās nebiju. Es atceros, ka visvieglāk nopelnīt piecinieku (toreiz augstākā atzīme) man bija skaitot dzejoļus, kuri bija jāmācās “no galvas". Kad es tos skaitīju, klasē parasti valdīja pilnīgs klusums. Dzejas rindas mācīties man patika un, pāris reizes izlasot, tās varēju noskaitīt "no galvas".

[pagana-dienasgramata]

Veļu māte

Veļu māte jeb Kapu māte, Zemes māte ir viena no nāves dievietēm latviešu mitoloģijā, pēc nozīmības tikpat svarīga kā Zemes māte, kuru uzskata arī kā Veļu mātes funkcionālo sinonīmu.

Veļu māte tērpjas baltās sagšās un sagaida nomirušā cilvēka veli pie kapu kalniņa. 

[robijs]

Es kaut kur lasīju, ka pie sevis pieņemot mazu kucēnu, kurš tikko šķīries no savas mātes, priecāsies, ja viņam nonākot jaunajās mājās būs kāda liela manta, spilvens pie kura pieglausties, ar kuru kopā gulēt, lai viņš tik ļoti neskumtu pirmajās dienās pēc savas suņu ģimenes. Es savam jaunajam draugam piešķīru savu lielo lāci. Patiesībā viņš pats viņu izvēlējās. Jau pirmajā naktī viņš atrada, ka uz zemes ir apsēdināta rotaļlieta, viņš tai pieglaudās blakus un kopš tā brīža lielais rotaļu lācis bija Robija labākais draugs. Viņš ar viņu gulēja, spēlējās, pavadīja laiku, kad mūsu nebija blakus, kad gāja ārā, tad lāci vienmēr zobos ņēma līdzi. No malas skatoties tiešām šķita, ka Robijs viņu uzskata par savu labāko draugu. 

Vispār... pirmās naktis bija trakas, pirmais mēnesis bija traks. Es jutos kā cilvēkbērna mamma, kura katru nakti ceļas augšā no tā, ka mazais bēbis raud un skumst. Robijs naktīs negulēja ar mums vienā istabā, viņam pašam bija sava vietiņa, kur viņš varēja gulēt, čurāt, kakāt, staigāt un darīt gandrīz visu ko nu viņš sagrib. 

Man liekas, ka momentā, kad mājās ienāca šī mazā radībiņa manī iestājās tāds kā mātes instinkts, kurš vienmēr dzirdēja katru mazāko kucēna smilkstēšanu nakts vidū un lika man celties un iet raudzīties kas nu noticis, lai arī cik būtu pulkstenis. Kad piecēlos, es vienmēr Robijam uzsildīju siltu pieniņu un iedevu burkānu, lai grauž un pa to laiku pati mēģināju aizlavīties uz istabu. 

Un jā, viņam īpaši patika gulēt tā, kā redzams bildē, starp savu gultiņu un logu, kur laikam bija vēsāks. Tā viņš vienmēr, uzlicis galviņu uz lāča kājas čučēja. Lāci kucēns tiešām uzskatīja kā savu māti un kopā ar to jutās daudz daudz drošāk :)

[perfektsprefekts]

Aleksandrs Hārpers,

kalambolists, lidotājs, pilots, kosmonauts

priede, vienradža astrs, 11 collas

pilnais vārds pasē: Aleksandrs Aleksandrovičs Hārpers-Ciolkovskis 

izskats,

Vidusmēra zēns - ne pārāk garš, ne pārāk īss. Iekļaujas labi citu vidū - augums vidējs, pat nedaudz nedaudz muskuļots no regulārajām sporta skriešanas nodarbībām. Zilpelēkās acis uz pasauli lūkojas ar apbrīnu. Blondie mati, mantoti gan no mātes puses, gan arī tēva. Tie bieži vien ir vēja izpūsti, jo Lass labprātāk visur pārvietojas bez cepures. Apģērbā pavīd visas iespējamās krāsas, taču dominē brūnie un sarkanie toņi. Grūti iedomāties Lasu kaut kur ejam bez kaut vienas piespraudes par kosmosu - vai tā būtu pie somas, džempera vai krekla. Reizēm kosmosa tēma turpinās arī aprocēs un uz apaviem. 

raksturs,

Visai straujas dabas un runātīgs. Labprāt iesaistīsies visādos strīdos un situācijās neaicināts. Nav pārāk tolerants pret tiem, kas viņu nokaitina. Mēdz pats izraisīt strīdus situācijas. Mēdz būt nejauks. 

biogrāfija,

Pirmdienā, 8. augustā dzimušais Aleksandrs ir raganas Svetlanas Ciolkovskas un burvja Aleksa Hārpera vienīgais dēls. Iespējams, ka abiem kādreiz būs vēl kāds bērns, taču pagaidām jau ar Aleksandru viņiem rokas ir pilnas. Aleksandra mātes ģimenes kokā slēpjas vairāki citi Ciolkovski, ieskaitot arī pašu slaveno kosmisko raķešu pamatlicēju - Konstantīnu. Tēva ģimenes koks ceļo atpakaļ uz Lielbritāniju, kur dzīvo liels liels daudzums Hārperu, un arī vairākas Aleksandra otrās pakāpes māsīcas (Beilija, Eiprila, Ārija, Peislija un Skārleta) un vēl tālāki radi (Selīna, Kerijs), un tā tālāk. Hārperu bija daudz, taču uz ģimenes lielajiem saietiem viņa vecāki kaut kādu iemeslu dēļ nedevās, līdz ar to par māsīcām un pārējiem Lass bija tikai dzirdējis, bet ne saticis dzīvē. (2005) Mazais Aleksandrs bija visai vārīgs un pirmos dzīves gadus ilgu laiku pavadīja dziednīcās. Taču ap trešo dzīves gadu situācija uzlabojās un veselība bija nostiprinājusies. Bērnību pavadīja starp vientiešu vienaudžiem, apmeklēdams sākumskolu un pāris klases pamatskolas. Viņam veicies ļoti labi ar valodu un dabas zinātņu apguvi, īpaši labi - kosmosa tēmās. Nākotni jau laikus grib saistīt ar lidojumiem, gan virs zemes, gan arī kosmosā, tā turpinot uzvārdu no mammas puses - Ciolkovskis - nest arī tālāk. Aleksandrs drīz vien ieguva iesauku Lass - pateicoties sev mīļai grāmatu sērijai, kurā lai arī Lass nebija galvenais varonis, tomēr bija Aleksandrs pēc pilnā vārda, taču neviens pats viņu nesauca par Aleksi vai Sašu. Ģimenes īpašums Petropolē bija pilsētas nomalē, un mājas plašais pagalms bija noburts tā, lai vientieši nepievērstu tam uzmanību un arī netīšām uzņemtas fotogrāfijas parādītu kaut ko izplūdušu nevis bildes, kurās Lass trenējās lidošanā uz slotas. (2016) Sasniedzis attiecīgo vecumu, Lass devās mācīties uz Koldovstorecu. No visiem priekšmetiem īpaši veicas lidošanā, kā arī burvestībās. Skolas novirziena priekšmets - mikstūras - zēnam liekas grūtas, taču no kursa biedriem šajā priekšmetā neatpaliek un pieliek īpašas pūles lai iegūtu labas atzīmes arī tajā. (2017) Vasarā pirms otrā kursa kopā ar vecākiem izsvēris mācības turpināt citā maģijas skolā - Koldostorecai nebija ne vainas, taču gan skolas novirziens un fakts, ka tur mācoties veselība zēnam ir atkal pasliktinājusies, liek apdomāt citas maģijas skolas izvēli. Izvērtējot Eiropas maģijas skolas, kā divi varianti tika izsvērti Švarcvalde un Cūkkārpa, un beigu beigās vācu valodas nezināšanas dēļ lēmums krita par labu Cūkkārpai. Vecāki uzrakstīja oficiālu iesniegumu Cūkkārpas direktoram par pāriešanu mācīties tieši tur. Augusta nogalē saslimšana saasinājās līdz tam, ka Lass nonāca Svētajā Mango. Līdz ar to nokavēja svinīgo pirmā septembra došanos uz skolu kopā ar citiem, un ieradās Cūkkārpā pirmās septembra nedēļas beigās. Tiek iešķirots tajā pašā vakarā grifidora tornī. Pirmā lieta, ko jaunajā skolā izdarīja - pieteicās kalambola komandā. Veiksmīgi tika iekļauts rezervistu kārtā, un jau sapņoja par nokāpšanu no šī soliņa lai pievienotos pamatsastāvam. Tāpat kā iepriekšējā skolā, arī te viņam veicās ar lidošanu un astronomiju, bet neveicās ar mikstūrām; tā laikam bija nolemts, ka viņa dzīvē būs. Iepazinās arī ar neskaitāmajiem Hārperiem, kas bija pārņēmuši Cūkkārpu, sākot jau ar Keriju, kurš bija sīks nāpslis. Toties viņam vairs nebija jāsarakstās ar Morganu tikai vēstulēs, nē, viņi abi varēja satikties brokastīs, vakariņās un pusdienās un kopīgi spēlēt šahu. Un tad vēl bija tā liktenīgā glitera eksplozija īsi pirms ziemassvētkiem, kurā viņu un Augustīnu gandrīz apcietināja glitera traumētā apsardze Ara. Atzīmēs izpelnījies I - Astronomijā. L - APTZ, Burvestībās, Pārvērtībās un Vientiešu mācībā. P - Herboloģijā, Maģijas vēsturē, MBK, Mikstūrās, Aritmantikā.

(2018) Vasaras vēstuļu sarakste ar Mo ātri vien izrāva viņu no mājām un lika doties dažādos vasaras piedzīvojumos. Nebija ilgi jāgaida līdz abi atkal satikās Diagonalejā uz saldējuma ēšanas pasākumu. Galu galā Lāsēnam aukstas lietas nepatika tik ļoti un saldējums bija jauns atklājums. Otrs lielais izbrauciens uz ārzemēm bija uz Rokšīldu, gan iepazīties ar pilsētu, gan arī doties uz Zoodārza lielo pasākumu. Apskates vietu un lietu tur bija daudz, ieskaitot Džoijs, kurš centās protestēt pret dzīvniekiem; gribēja visus viņus laist brīvībā. Atlika vien pašūpot galvu un norādīt, ka Rokšīldas zoo bija pats pats labākais, jo liela daļa no turienes dzīvniekiem savvaļā vispār vairs nespētu izdzīvot. Ceļš uz Cūkkārpu pirmo reizi tika aizvadīts ar vilcienu. Sarunas ar Anastasiju, daļēji krievu valodā. Un tad nāca gada pati labākā lieta - Lass kļuva par Grifidoru Kalambola komandas ko-kapteini, lai izlīdzēto Luī ar darba pienākumiem, kas bija grūtāk savietojami ar septītā kursa pabeigšanu. Lielais atlases treniņš tika noturēts visām komandām kopā, padarot to par lielisku un foršu pasākumu, kurā jau laikus varēja aplūkot konkurentus, un redzēt kurš ņemt kalambolu nopietni un kurš nē. Tikmēr sajukums istabiņu dalīšanā koptelpā bija salicis viņu un Keriju vienā telpā, kas grasījās beigties slikti gan vieniem, gan otriem, gan pārējiem. Iešana pārsūdzēt šo lēmumu lika viņiem pavadīt vēl vairāk laika kopā vadot kādu no galda spēlu pulciņa vakariem. Urgh. Visam pa vidu bija arī rudens tirdziņš kurā, lai arī Lass tā arī neko pie spoka Isamjēla neiegādājās un neiemanīja, tomēr bija aizvadīts interesanti. Burvestību nodarbības, kurā tirdīt Džoiju par viņa protestiem un Astronomija ar lieliskiem uzdevumiem kuros drīkst un var saņemt tikai Izcili. (2019) Vasara iesākt ar miglu uz Cūkkārpas ekspreša perona kopā ar Penelopi, vērojot šaubīgu tipu šaubīgā platmalē, kurš noteikti bija izplānojis nolaupīt burvestību ministru Rosu. Lai arī tas paredzētais nepiepildījās, ministra Rosa mazā meita pazūd gan. Un pazūd ne tikai - vairāki pieaugušie, gan burvju, gan vientiešu, kā arī divi skolasbiedri. Un Lass bija turpat pie tās miglas, to kaitināja, bet netika paņemts; vainas apziņa vajāja visu vasaru, pirms mācības un kalambols aizņēma visu prātu. Kopā ar pārējo komandu kapteiņiem noturēja atlasi visiem spēlētgribētājiem kopā - un salika tos spēlētājus, kas būs pamatsastāvā un arī lieliskos rezervistus. Citā laikā mocījās ar maģijas vēstures mājasdarbiem; nācās iet arī uz papildus konsultācijām pārvērtībās, lai kaut cik spētu uzburt aukstumu. Nepatika viņam aukstums, plaušām vēl mazāk, bet profesores Nivas padoms līdzēja. Ziemassvētku ballē gari un plaši runājās par vilkačiem un to svarīgumu grāmatās kopā ar Līgu. Ceturto kursu pabeidza godam, bet saprata, ka nākamajā gadā jāiegulda tajā vairāk laika - torņa punktos palika grifidors pēdējie, bet kalambolā - priekšpēdējie. Šņuk. (2020) Saule, kalambola nometne un negaidīti piedzīvojumi Blekvellā.

#lass

[balticacoloringbooksblog-blog]

⠀ Earth Mother - Mother Nature -The Great Mother, from her lap, everything begins and returns.⠀ Earth is the Great Mother. All life comes from her: humans, plants, animals, she holds the mystery of eternal life. The Mother Goddess in Latvia is Māra - Zemes māte and Žemyna is the goddess of the earth in Lithuanian religion and Maaemä is Mother Earth in Estonia. ⠀ A special feature of Latvian mythology is the so-called mother cult, which is common in Baltic mythology (but most pronounced in Latvian) and other Indo-European mythologies.⠀ In Latvian folklore, Māra appears in multiple manifestations or mother deities governing realms of nature and human life. There are over 100 titles found - Mother Earth (Zemes māte), Mother of forests (Meža māte), Mother of fire (Uguns māte), Mother of Sea/Water (Jūras/Ūdens māte), Mother of winds (Vēja māte), Mother of souls (Veļu māte) Mother of fields (Lauku māte), Mother of domestic animals (Lopu māte), Mother of milk (Piena māte) etc.⠀ There have been found only four similar function deities in Lithuanian mythology, which are Žemepatis (god of farm animals), Laukosargas (god of grains & other agricultural plants), Vējopatis (god of the wind & master of Dausos (paradise)), and Raugopatis/ Raugo Žemėpatis (deity of sourdough, leaven & fermentation). The same token, in Estonian mythology we do find Mother Wind (Tuule-Emä), Mother of Waters (Veteema), Water Mother (Vee-ema), and Mother of Forest (Metsaema).⠀ The mother's cult was likely to have existed at Gaelic and Germanic tribes, which could have been borrowed from an older European culture with a matriarchal system, where the closest relatives were accounted not by their father but by their mother's lineage. Mother cult most likely was common among Picts and Iberians as well. One of the beliefs is that the mother's cult in Latvia was acquired from the Livs or Estonians, or from a much older European nation, who were the indigenous people of Vidzeme. It's been said that mother cult is so deeply rooted and advanced in Latvian culture that there is no way it could have been developed in early modern times.⠀ *⠀ Have you appreciated Mother today?⠀ *⠀ Photo by Diana @pamakste_photo https://www.instagram.com/p/BtEEU-VBadl/?utm_source=ig_tumblr_share&igshid=w6uqujj9mjzv