#tipoloģija | Explore Tumblr Posts and Blogs

gundars-bojars-blog · 7 years

Text

Naids (un mani centieni to izprast)

Mīlestība un Naids ir divu ilgtermiņa jūtu apzīmējumi. Tās izpaužas ilgtermiņa uzvedībā kas parāda nodomu, motivāciju, mērķtiecību, konsekvenci, intensitāti un pārliecību. Kā līdzekļi Mīlestība un Naids nav ne slikti, ne labi. Ir svarīgi kā mēs tos pielietojam lai tie darbotos harmonijas vai konflikta virzienā. Cilvēki parasti necenšas virzīties vienā vai otrā virzienā. Drīzāk tie izvēlas „dzīvot” pēc vienas vai otras metodes. Dzīvot šobrīd un tādējādi tiem ir vieta arī nākotnē.

The Nature of Hate, Robert J. Sternberg, Tufts University, Massachusetts, Karin Sternberg, Harvard University, Massachusetts

Iespējams, pasaules problēma Nr 1. šobrīd ir Naids. Lai gan psihologiem, rakstniekiem, māksliniekiem, mūziķiem un vispār visiem cilvēkiem būs ļoti daudz ko teikt par Mīlestību tās visdažādākajās izpausmēs, par Naidu ir teikts ļoti maz. Ir pietiekoši aprakstītas naida izpausmes, taču tikpat kā nemaz nav pētīti naida rašanās cēloņi, tā veidi, attīstības pakāpes un, jā – arī tā nepieciešamība mūsu duālajā cilvēku pasaulē. Cilvēku, tādēļ, ka uzdrošināšos apgalvot, ka dzīvnieku pasaulē, izņemot dažas augstāko primātu sugas, naids nav sastopams.

Es dzīvoju ar pārliecību, ka, lai kādu lietu, parādību vai izpausmi izprastu pilnībā, tā ir jāiemīl. Tāds, lūk, paradokss. Iemīlēt Naidu. Droši vien, liela daļa pasaules iedzīvotāju to piekopj. Man tas nenākas viegli, jo pārstāvu pretējo polu, taču izprast tā būtību un nepieciešamību esmu centies uzliekot visu uz papīra.

Pirmkārt, pievērsīšos dažām teorijām (tādas tiešām ir tikai dažas), kas centušās dažādi klasificēt Naidu un tā dažādas attīstības pakāpes un manifestācijas.

Roberta un Karīnas Steinbergu Dupleksā jeb divdaļīga Naida teorija.

Saskaņā ar tās pirmo daļu Naidam ir 3 komponentes:

a) Intimitātes noliegums, jeb dehumanizācija kas rodas no riebuma jūtām. Šajā komponentē persona cenšas saskatīt citu personu vai grupu kā kaut ko mazāk humānu. Nevar taču izjust siltas jūtas pret kādu, kas jau īsti nav cilvēks.

b) aizraušanās, kas izpaužas kā intensīvas bailes vai dusmas, kā atbilde uz reāliem vai iedomātiem draudiem. Caur to cilvēki sevi sāk vairāk iesaistīt šajās izjūtās – vai nu uzbrukt vai mukt. Tātad nav pietiekoši saskatīt savā mērķī kaut ko nehumānu. Šī problēma ir kaut kā jārisina.

c) apņēmība kas sevī ietver otra devalvāciju ar nicināšanas palīdzību.. Tā nodrošina “Ticības sistēmu”, kas atbalsta Naida izjūtas.

Otrā teorijas daļa apraksta kā rodas šī Naida struktūra. Tā rodoties no mītiem, priekšstatiem vai idejām, ko cilvēki rada par Naida mērķiem, piemēram pasludina tos par Dieva ienaidniekiem, kaitēkļiem, varas apsēstiem tirāniem, vai jebkā citādi.

Visbeidzot teorija apraksta Naida dažādās izpausmes. Divpusējās attiecībās, grupu Naida izpausmēs (futbola fani), starp reliģiozajās attiecībās, Nacionālais naids savu maksimumu atrod masu slaktiņos, genocīdā un terorismā. Šajās izpausmēs propagandai, arī sociālajiem tīkliem ir sava, milzīga nozīme.

Visas trīs naida komponentes (intimitātes noliegums, aizraušanās un apņēmība) savukārt ģenerē septiņus dažādus naida veidus: vēss naids (riebums), karsts naids (dusmas/bailes), salts naids (devalvācija), virstošs naids (pretīgums), tāds, ko tik tikko var valdīt (NAIDS), atklāts naids (zākāšana, uzbrukums), dedzīgs naids (ekstrēma visu trīs komponenšu kombinācija, kas ir dzinulis iznīcināšanas vēlmei). Šī tipoloģija nav skaidri izteikta un dažādi naida veidi var kombinēties vai pārklāties.

Naidu arī iedala racionālā un iracionālā.

Netaisnīga darbība no citu puses izraisa racionālo naidu. Naids, kas balstīts uz rases, reliģijas, seksuālās orientācijas, etnosa utt. ir iracionāls naids.

Gan racionālais gan iracionālais naids maskē personiskās nedrošības sajūtu dažādās pakāpēs. Jo nedrošāks cilvēks, jo lielāka naida maska. Ne visi nedrošie cilvēki ir nīdēji, taču visi nīdēji patiesībā jūtas apdraudēti.

Parasti cilvēki koncentrējas uz svarīgām lietām dzīves nodrošināšanai. Tas piedod dzīvei vērtību, taču iracionālajam naidam ir vieta ikdienā nemitīgi, kaut vai etnisko anekdošu veidā.

Paradoksāli, bet racionālā naida gadījumā cilvēki nekoncentrējas tik daudz uz slikto ko nīstamie nodarījuši viņiem, bet uz savu bezpalīdzību, vainas apziņu un nespēju ko mainīt.

Racionālā naida gadījumā Nīdējs it kā paceļas pār nīstamo. Nedrošs cilvēks it kā paceļ savu pašnovērtējumu degradējot nīstamā statusu.

Iracionāli nīdēji reti ienīst vientulībā. Ir vairākas naida grupu attīstības pakāpes:

1. Pakāpe - Nīdēji apvienojas;

Indivīdi it kā kļūst varenāki, pievienojoties grupai. Turklāt tas piedod anonimitāti un noņem atbildību.

2.Pakāpe – Naida grupa sevi definē;

To dara caur simboliem, rituāliem, mitoloģiju, kas palielina dalībnieka un, tai pat laikā samazina nīstamā statusu. Simboli, formas tērpi zīmes un slepenie sveicieni, līdzīgi, kā pozitīvās grupās apvieno un it kā apbruņo grupu. Kad tiek pazaudēta individuālā brīvība masu kustībā, tiek iegūta jauna brīvība – brīvība neieredzēt. Dzīvības ziedošana grupas mērķa sasniegšanai piedod garšu un mērķi dzīvei. (Skinhedi, kā rasu cīņas kareivji)

3.Pakāpe – naida grupa noniecina nīstamo.

Naids ir līme, kas apvieno un sasaista nīdējus. Nīdējs pastiprina savu paša imidžu, kā arī visas grupas statusu. Tiek iesaistīta gan lirika, gan literatūra, dziesmas, tiek noformulēta ideja. Parasti šie līdzekļi ir ar agresīvu dabu. Pēc šīm verbālajām izpausmēm seko nākamā, iedarbīgāka pakāpe.

4. Pakāpe – Naida grupa izaicina nīstamo.

Naids pieaug pakāpeniski. Laiks atdzesē naida uguni, piespiežot nīdēju pievērsties pašvērtējumam. Lai no tā izvairītos tiek pielietoti spēcīgāki aģitācijas un iesaistīšanas paņēmieni. Šajā etapā iedarbīgs paņēmiens ir ienaidnieka izaicināšana.

5.Pakāpe – Uzbrukums bez ieročiem.

Šī ir kritiska stadija, jo tajā grupa sašķeļas sevi vokāli izpaudošos no fiziski agresīviem. Tiek meklēti bezpalīdzīgākie upuri. Vardarbība saliedē grupu un vēl vairāk izolē no sabiedrības pamatplūsmas. Adrenalīns tos saindē.

6.Pakāpe - Naids rada naidu.

Katrs veiksmīgs agresīvs akts izraisa parasti vēl agresīvāku atbildi un gala rezultāts parasti ievērojami atšķiras no sākotnējā.

7.Pakāpe – Mērķis tiek iznīcināts.

Tas ir galējais nīdēju mērķis. Spēja valdīt pār dzīvību un nāvi piepilda nīdēju ar “Dievišķa” spēka apziņu, kas vēl vairāk veicina vardarbību. Pašnovērtējums ir visaugstākajā pakāpē.

Tomēr, paradoksāli, iznīcinot nīstamo fiziski, nīdējs iznīcina pats sevi psiholoģiski.

Sociāl-psihologs Aleksandrs Gunz ir veicis dažādu sociālpsiholoģisku teoriju apkopojumu par to, kādēļ mēs cilvēki, šķiet ienīstam ar tādu gatavību un tik bieži.

Cilvēki ir aizrautīgi radījumi. Aizrautība un azarts ir vieni no galvenajiem mūsu dzinējspēkiem. Tie mums dod piederības izjūtu un vieno mūs tā, kā ļoti reti kas to vēl var izdarīt. Ir tikai dažas aizraušanās, kas ir bijušas konstantas gadu tūkstošos jebkurā kultūrā. Mīlestība ir viens. Otrs – „tie tur nelieši ir reāla problēma”.

„Tie tur” un kādēļ mēs viņus tā neieredzam katram cilvēkam, grupai vai tautai ir savi, taču izpausmes ir vienas un tās pašas.

Lūk tikai daži piemēri svarīgajiem „iemesliem” kādēļ kāds būtu jānīst:

- Deguna izmērs tika reiz uzskatīts par intelektuālo īpašību izpausmi (par daudz, par maz),

- Sliktas manieres (ēšana ar ēdamrīkiem, ēšana bez ēdamrīkiem utt.),

- Noziegums ("Viņš nogalināja manus draugus/ģimeni")

- Ekonomiskais ("Viņam ir vairāk naudas nekā man")

- Valoda ("Viņš runā nepareizā(ajā) valodā")

- Mīlestība ("Viņš mani pameta")

- Nacionālisms ("Viņš ir nepareizās valsts iedzīvotājs(pilsonis), nepareizas tautības pārstāvis")

- Politiskais ("Viņš sastāv nepareizā politiskā organizācijā")

- Rasistiskais ("Viņš peder nepareizajai rasei")

- Reliģiskais ("Viņš tic ne tam “Dievam ")

- Sports ("Viņš atbalsta nepareizo sporta klubu")

Cilvēki visdrīzāk sāk neieredzēt citus tādēļ, ka tie jūtas nedroši, „mazi” un viegli ievainojami. Freids to pamatotu ar bērnības traumu, hinduisti ar karmu, materiālisti ar nejaušību. Kā bērni, kas nav redzējuši pozitīvus modeļus kopēšanai, cilvēki, kuri nīst, nevar pieaugt. Kā bērniem, mums ir tendence eksternalizēt mūsu nedrošību saskatot viņos visu nelaimju cēloni. Cilvēki ātri iemācās, ka liekot otram justies slikti, mēs nezin kādā veidā paši, šķiet, jūtamies labāk. Patiesībā cilvēki sadala savu apziņu divās funkcionālās daļās kur viena daļa iemācās neieredzēt citu. To varētu saukt par „Naidu pret sevi pašu”.

Cilvēkiem var likt neieredzēt otru ārkārtīgi viegli - jāatrod otram kaut kas, kas pirmajam nav pieejams. Vēsturiski tie bija darbs, zeme, nauda, baznīca. Balvai nav jābūt reāli vērtīgai, taču it kā reālai. Piemēram vara, gods un prestižs cilvēka prātam ir reāli un bieži pat reālāki par materiālajām vērtībām.

Naids, kas novērojams tādās izpausmēs, kā terorisms, genocīds un masu slepkavības ir šobrīd pasaules viena no lielākajām problēmām. Yale profesors Roberts Steinbergs uzskata, ka vienīgais veids kā samazināt šo problēmu pasaulē ir ar Gudrības (wisdom, viedums) palīdzību, jo pret naidu nevar cīnīties vai apkarot tā simptomus. Izolējot no sabiedrības vai sodot naidpilnus indivīdus aizvien radīsies jauni naida izpausmes dalībnieki. Naidu baro daudzi avoti, tostarp šausmu stāsti par naida objektiem, propaganda, pat literatūra. Naida grupas izveido veselu pamatojumu konstrukciju kādēļ viņu mērķis vai mērķa grupa ir briesmīga un ir iznīcināma. Tā ir kā smadzeņu skalošana. Gudrība tam visam pretstata inteliģenci, kreativitāti un pieredzi kopējam labumam. Tā iemāca daudzšķautnainu, dialektisku domāšanu un spēju vērtēt situāciju no daudziem skatu punktiem, kā arī sapratni kā veidojas patiesība.

Bobs Altmeyers ir veicis pētījumus, kuri apstiprina, ka cilvēki kuri ir ar zemu vispārējo atvērtības pakāpi jaunas pieredzes iegūšanai ir „labēji” pēc pārliecības un aizspriedumaini, kas rada labu augsni norobežošanās un naida uzplaukumam. Konkurences vēlme bieži šeit rada norobežošanos, līdzīgi domājošo grupu veidošanos, favorītismu un naidu pret tiem citiem.

C.F. Alfords uskata, ka naids, lai cik tas ir paradoksāli ir mīlestības imitācija. Naids ir paša izvēlēta piesaiste otram (naida objektam) ar mērķi nodrošināt nozīmi, struktūru un sasaisti ar trauslo ES. Naida attiecību funkcija ir spēcīga, un tomēr paš-iznīcinoša. Naida “meli” ir, ka tas var apvienot personu ar citiem tādā pat veidā, kā to nodrošina mīlestība. Turklāt šķiet, ka tādējādi personai nav riska būt ievainojamam vai tikt pakļautai sirdsdēstiem, kā mīlestības gadījumā. Vēl viens netīrais naida noslēpums ir, ka destrukcijā ir bauda.

Un vēl viens māns: “Nīstoši cilvēki ir diskrēta cilvēku ar problēmām grupa, kuri ļoti atšķiras no mums pārējiem – foršajiem ļautiņiem. Ir diemžēl ļoti viegli saskatīt fanātismu citos un tādējādi neieredzēt nīdējus. Patiesībā mums vajadzētu saprast kā tādi paši cilvēki kā mēs, ar tādām pašam vērtībām un motivāciju var, piemēram, pastrādāt genocīdu.

Jau bērnībā, miljoniem cilvēku visā pasaulē tiek stāstīts par mērķa grupām, kas izveido un nostiprina naida jūtas. Šādi stāsti ietver Dieva ienaidniekus, kaitēkļus un liekēžus (čigānus, ebrejus utt.), izvarotājus (vīriešus), mežoņus, “varas apsēstus cilvēkus” (pasaules varenos, brīvmūrniekus), mantkārīgus cilvēkus (tos kas par mums turīgāki) utt. Propaganda padara šos stāstus par iekšējām sajūtām un nodrošina visas 3 nepieciešamās naida komponentes.

Runājot par naidu ir viegli uzskatīt, ka runājam par problēmu, kas piemīt citiem. Patiesībā mums visiem jābūt modriem. Jāatceras, ka cilvēki bieži izjūt naidu nevis kā naidu, bet, kā izjūtu par taisnīgām dusmām vai nepatiku. Piemēram vēss naids rodas tikai piedaloties apņēmības komponentei, bet dedzīgs naids tikai piedaloties visām trijām komponentēm.

Gudri, jeb viedi cilvēki saprot lietas no citu cilvēku viedokļa, ieskaitot tos, ar ko tiem ir ievērojamas viedokļu nesakritības. Mācīt domāt gudri, jeb viedi, iespējams ir labākais veids, kā iemācīt cilvēkiem atmest naidu.

Mēs esam sarežģītas būtnes. Mūsos noteikti ir daudz kas vairāk, kā vien zināmā cīņa starp labo un ļauno. Vairums no mums nav ne viens ne otrs, bet gan abi. Esam skaisti un neglīti, mīļi un šausminoši, brutāli un rūpīgi, mēs mīlam un nīstam. Cilvēkus, pretstatā dzīvniekiem vada principi un morāles normas. Morāles normas mūs nevis motivē, bet gan vada. Tātad kādēļ tik daudziem no mums ir vieglāk nicināt, nevis cienīt otru. Iespējams, ka daudzi to piekopj tādēļ, ka to iemācījušies jaunībā no vecākiem, draugiem, vienaudžiem, radiem, savas sociālās vides. Un daudzi turpina nīst bez nīstamā objektīva izvērtējuma. Fanātiķus bieži šīs grupas pat izvirza par saviem līderiem. Protams, liela daļa nīdēju ir mazizglītoti, taču tas tā nav vienmēr. Bieži tieši šo grupu līderi ir apveltīti ar asu prātu.

Vai tiešam evolūcijas princips – izdzīvo stiprākais nosaka naida (baiļu) sajūtu dabu? Vai tas ir instinkts? Drīzāk jau tas ir vieglākais ceļš. Tolerance prasa piepūli. Nīdēji dzīvo starp nīdējiem, nenovīdības pilnā sabiedrībā. Jo vairāk tie nīst, jo vairāk tos atbalsta un pieņem viņu sociālā grupa. Cieņa pret “svešo” apzīmogos personu par ienaidnieku. Un ienaidnieks ir katrs, kurš ir savādāks. Tas ir nebeidzams ļaunuma cikls, kas garantēti ražo fanātiskus pēcnācējus.

Tomēr ir iespējams salauzt nevis visas naida būves konstrukciju vienlaicīgi, bet gan katras atsevišķas personas fanātismu ar izglītības, diskusiju un iesaistīšanas palīdzību. Varam “apkarot” iekšējās bailes no svešajiem, mācot cieņu pret individualitāti. Ir jāveicina izpratne par katras personības vērtību ka par ko unikālu ar neierobežotu potenciālu apveltītu, nevis kā par kādas konkrētas sektas, sociālā slāņa vai politiskas partijas pārstāvi ar iepriekš paredzamu uzvedību. Tā ir cieņa pret individuālu dvēseli. Tikai tad, kad pieliekam pūles saprast un novērtēt atšķirības starp mums, mūsos izzūd fanātisms un naids.

Mēs baidāmies no tā, ko mēs nesaprotam. Mēs baidāmies no katra, kas varētu tikt uzskatīts par labāku par mums. Tādēļ mēs nīstam un pielietojam naida ieročus – fanātismu u.c. lai kļūtu pārāki. Bailes ir tās, kas mūs dzen to pierādīt. Ir patīkami justies pārākam, taču, lai justos pārākam, ir jādominē pār kādu. Vieglākais ceļš – ienīst tos, kas nemaz nav drauds.

Mīlestība pret Naidu.

Dzīvošana mīlestībā Tagad ļauj pieredzēt prieku tagad un turpināt to radīt tikmēr, kamēr mums vienkārši rodas vēlme ar to dalīties. Daloties mīlestībā mēs iedrošinām izjust prieku un mīlestību. Dzīvošana mīlestībā nozīmē dzīvot optimismā pret realitāti, problēmas apzinātas, atrisinājumi meklēti un atrasti un tiek uzturēta harmonija. Cita cilvēka dzīve nozīmē brīnumu. Mīlestība ir pašpietiekama.

Dzīvot naidu tagad attur mūs no prieka pieredzes un liek mums koncentrēties uz distancēšanos, noliegumu, nenovīdību nepietiekamību, bailēm, agresiju. Nav ko sniegt citiem, tikai ir ko ņemt. Ir vēlme paņemt viņu enerģiju, laiku, simpātijas, cerības. Nīdēja mērķim ir jāmaksā par to, ka nīdējs jūtas kaut kādā veidā mazāk svarīgs, nekā tas vēlētos būt.

Empedocles savā mācībā teica, ka Mīlestība un Naids ir divi principi dabā, kas nosaka lietu kārtību. Interesanti, ka tie darbojas pat elementārdaļiņu līmenī. Iespējams tos var saukt citos vārdos, pazīstamākos mūsdienu klausītājam, kā pievilkšanās un atgrūšanās. Svarīgi ir apzināties, ka abi ir neredzamas kosmisku spēku manifestācijas kas piemīt dažādu lielumu kosmiskām daļiņām dažādās evolūcijas pakāpēs. Šo spēku lielumi ir atkarīgi no masas un attāluma, kas šķir vienu vai vairākus ķermeņus kosmosā. . Cilvēku mijiedarbībā mīlestība un naids darbojas līdzīgi, kā šie pievilkšanās un atgrūšanās spēki starp daļiņām. To vērtības pazūd brīdī, kad sāk iedarboties kāds cits – ārējs spēks. Ne velti ir izteiciens – “pret ko draudzēsimies?” Naids acīmredzot izzustu cilvēku starpā tikai gadījumā ja Zemei uzbruktu citplanētieši. Naids un tā enerģija gan neizzustu bet transformētos naidā pret ārējo ienaidnieku.

Un tomēr, kādēļ Dievs ir savā mīlestībā radījis naidu? Diemžēl bez iznīcības un nāves nav dzimšanas un attīstības. Cilvēks ir ne tikai barības ķēdes virsotne uz Zemes, bet acīmredzot garīgi visaugstāk attīstītā būtne. Ir visai maz faktoru, kas var tikt pretnostatīti kā līdzvērtīgi cilvēka spēkam. Diemžēl, ja starp mums valdītu tikai mīlestība un saprāts, nepastāvētu apstākļi, kas spētu noturēt cilvēci Planētai optimālā skaitliskā līmenī. Naids ir pašregulējošs mehānisms mūsu, kā sugas daudzšķautnainas attīstības nodrošināšanai.

Visdrīzāk jāatzīst, ka naidam ir sava vieta Cilvēces eksistencē. Tomēr šiem abiem spēkiem – mīlestībai un naidam ir jābūt līdzsvarā. Šķiet, naidam nav nepieciešami advokāti, aizstāvji vai idejiskie vadītāji.

Kāds ir ceļš un izvēle starp naidu un mīlestību šajā pasaule?

Kāds ir Tavs ceļš?

Gundars Bojārs

0 notes