#mūsu

[thateurosite]

🇱🇻 Sudden Lights release a cover of "Mūsu Mīlestība"

🇱🇻 Sudden Lights release a cover of a latvian classic "Mūsu Mīlestība"! #Latvia #Eurovision

Two weeks before their big concert in Riga, Sudden Lights release an official cover of a popular latvian song “Mūsu Mīlestība”. About “Mūsu Mīlestība” Čikāgas piecīši is a legendary latvian band. The song “Mūsu Mīlestība” was written by them while being in exile, like their name says, in Chicago during the Soviet occupation. Their songs were banned in Latvia so their music only got distributed…

View On WordPress

#esc #esc 2023 #eurovision #eurovision 2023 #eurovision song contest #eurovision song contest 2023 #Latvia #Mūsu Mīlestība #sudden lights #Sudden Lights Mūsu Mīlestība

[imjustli]

Reasons I want to learn a new language:

Sing along to Mēs Turpināmies

Sing along to Mūsu Mīlestība

#yes im aware mūsu mīlestība isnt an original song. its still fucking amazing #i should listen to the original hang on #yeah point still stands regardless #sudden lights

[hetalia-club]

Just found out not too long ago that every country has an official ‘war’ song. So I’ll post some links so the rest of you can listen to.

I live in America and never heard our war song so I imagine it’s the same in other places. (I’m posting these for educational purposes only and i don’t support the messages. I just think they’re neat.) America: Over There  (I like this one because it’s just like ‘be ready to get your shit rocked’) England: Grenadiers Fife and Drum (200+ years later and this still goes so hard) France:  Chanson de l'Oignon Canada: The Bold Canadian (Idk if this counts because England wrote it for them.) China:  When That Day Comes Russia: Let’s Go! Germany: Westerwaldlied Japan: Battotai (Plz note this is from Imperial Japan and most likely is no longer relevant. But I couldn't find an updated one if they even have one.) Italy: Bella Ciao (Why is this so good...I listened to it three times) Finland:  Eldankajärven jää Sweden:  När solen lyser klart på himlen blå Denmark:  Den Tapre Landsoldat Norway:  Gammel Jegermarsj Iceland:  Ólafur liljurós (Iceland does not have a military but here is a nice Viking song so they don’t feel left out) Spain:  Los Voluntarios Austria:  Under the Double Eagle Hungary:  Erdély induló (why does it give off Spiderman 2 Pizza vibes?) Poland & Lithuania-  Winged Hussars (SLAPS!)((Also it’s cute they share)) Latvia-  Zem Mūsu Kājām (ok this one is pretty good too) Estonia-  Narva Pataljon Laul (God damn all the Baltic songs are goated)

#Hetalia #hws America #hws england #hws france #hws canada #hws russia #hws china #hws germany #hws italy #hws japan #hws finland #hws sweden #hws iceland #hws norway #hws denmark #hws spain #hws austria #hws hungary #hws poland #hws lithuania #hws latvia #hws estonia #original

[naturalswimmingspirit]

beateskvorcova

Kā es jūtos savā ķermenī? • Mēs pārāk pašsaprotami uztveram savu ķermeni. Mūsu ķermenis ir pelnījis apbrīnu. Padomā tas dod iespēju mums pārvietoties. Tas ļauj kustēties. Ķermenim ir spēja sevi sadziedēt. Ķermenis spēj pateikt tev, kad tev sāp vai ir auksti. Mēs maz novērtējam to ko mums katru dienu 24/7 dod un ļauj paveikt ķermenis. Mums ir tendence salīdzināt savu ķermeni ar cita ķermeni. Tas ir ok. Ja apzinies, ka tavs ķermenis ir unikāls. Mēs nosodam savu ķermeni, ka tas nav tāds kādu mēs redzam reklāmās, interneta dzīlēs un uz ielas. • Uzdod sev šos jautājumus, ja šaubies par savu ķermeni: 1. Kā es redzu savu ķermeni? 2. Kā es jūtos savā ķermenī? 3. Kādas ir manas domas par manu ķermeni? 4. Kā mana uztvere par sevi izpaužas manā rīcībā? Mēs varam mīlēt savu ķermeni, savu templi un mēs varam to ienīst. • Kā Tu izvēlies šodien raudzīties uz savu ķermeni? Es vēlos, lai Tu šodien izveido veselīgu attieksmi pret sevi. Tikai šo vienu dienu. Es zinu, ka nav viegli pēkšņi izmainīt savus pasaules uzskatus un no negatīvas domāšanas pāriet uz pozitīvu. Mazas nianses pārvēršas par kaut ko lielāku. Šodien, kad jau atkal sajutīsi kā negatīvas domas par sevi velkas mākonī padomā par to, kas ir tas, kas Tev savā ķermenī patīk. Jau šodien sāc pieņemt sevi kā unikālu personību, jo tieši tāds Tu esi. Esi klātesošs. Nepieķeries pie pagātnes, laid to vaļā. Esi klātesošs. Neaizrajuies ar nezināmiem nākotnes pavērsieniem. Palaid tos uzticības plūsmā. Esi klātesošs šim brīdim. Šai dienai. *Rakstot šo postu es iedvesmojos no raksta žurnālā Psiholoģija no personibas pārveides treneres Elisones Morganas. 📸 @outerspace_simona

[isthisabattleship]

Here's another song translation from the Latvian song festival. This one was much harder than yesterday's so I had to get a lot of help. Also theres a bit of feedback at the start so be ready for that.

Augšup dzīvība skan - Upward life rings out

No saknēm uz lapotni augšup dzīvības sulas līst. – From roots to foliage upward the juices of life rain. Pret gaismu un debesīm pavērstās brūces ātrāk dzīst. – Wounds turned toward the light and sky heal faster. Caur vēstures līkloču takām uz nākotni stundas mūs nes. - Through history’s winding paths hours carry us to the future. Un tieši šajā mirklī mēs apvienojam pasaules. – And in exactly that moment we bring together worlds.

Pa dzīslām uz sirdspukstiem augšup dzīvības sulas līst. – Through veins to heartbeats upward the juices of life rain. Kā trejdeviņi vairogi no krūtīm gaismas kūļi krīt. – Like three times nine shields from the chest beams of light fall. Pār rītdienas baiļu ēnām šis mirklis pārāks lai stāv, - Over tomorrow's shadows of fear let this moment stand stronger Jo pumpuri vaļā sprāgst lēnām, mazpamazām, līdz pamanām. – Because the buds sprout open slowly, gradually until we notice.

Augšup dzīvība skan! – Upward life rings! Kā sāpes uz laimi un upes uz jūru. – Like pain into joy and rivers to the sea. Sazaro, sakuplo, aplaimo, aizlido! – Branch out, grow up, make happy, fly away! Augšup, augšup, augšup! – Upward, upward, upward! Dzīvība skan! – Life rings!

Caur čukstiem uz dziesmu dzīvības sulas līst. – Through whispers to song the juices of life rain Divās rokās trīc mūsu ieelpa trausla, viegli gaistoša. – In two hands our fragile breath trembles, easily evaporating. Līdz lido pār priežu galotnēm un lejup krītot dvēseli skar. – Until it flies over pine treetops and touches souls while falling. To tikai dzīvība var, tikai dzīvība var, kas augšup pret debesīm skan. – Only life can do it, only life can, which rings upwards against the sky.

Augšup dzīvība skan! – Upward life rings! Kā sāpes uz laimi un upes uz jūru. – Like pain into joy and rivers to the sea. Sazaro, sakuplo, aplaimo, aizlido! – Branch out, grow up, make happy, fly away! Augšup, augšup, augšup! – Upward, upward, upward! Dzīvība skan! – Life rings!

#carl learns latvian

[thefoulbeast]

Divas upes vienā lielā salejas No sevis lietin’ lejas, līdz galam neizlejoties.

Divas upes vienā lielā satek. Un līdz jūrai ar to pietiek.

Bet tu? Ko nu? Vai būsi mana pieteka? Vai būsi mana sateka?

Saliesim mūsu ūdeņus kopā, Tā lai tie straumēm mutuļo, Lai tie kilometriem kūleņo.

Divas upes vienā savienojas. Savienojas. Vienojas. Vienojas par kopbūšanu, Par vienīgu dzīvošanu.

Un tu? Nu, nu? Vai šie solījumi kārdina? Vai mani vārdi biedina?

Būšu Mūsa, Ja tu būsi Mēmele. Es būšu Neris, Ja tu būsi Nemunas.

Tiešām – kāpēc ne? Kāpēc nesaplūst? Kāpēc katram vienam būt? Ja šādi arī var!

#the written words #poetry #dzeja

[placefornothing]

Dienasgrāmatas ieraksti 11.12.2022.

Svētdienas vakars, adventē nu jau trešā un garš, darāmo darbu sarakstā ir virkne lietu, kuras nevēlos šobrīd, bet vajadzētu kaut vienu. Sadūšojos atvērt sociālos tīklus, tik sen sen tur nekas nav darīts, pat ne šķirstīts un te es lielu artavu atdošu arī ikdienai darbā. Par to gan nē. 

Nodomāju, labs brīdis pieķerties pakārtot Youtube sarakstus, jo ir daudz un ir dziesmas, kuras laiku pa laikam gribētos paklausīties atkal. Tā nu tiec uz kādu dziesmu, kas atgādina tik ļoti kādus golden 90/00 laikus. Ne jau tad dzīve bija labāka, ne tad biji laimīgāks, bet atskatoties vienmēr ir kaut kādas atmiņas, kas paliek spilgtākas par to, kas ir reiz zaudēts. Kamēr ir kaut kas, to tā nejūt. Tomēr arī ne par to.

Man laikam pietrūkst vienkāršas rakstīšanas un parunāšanas ar sevi - ļoti sen to vairs nedaru regulāri un vīrietim jau no agras bērnības mūsu sabiedrībā tiek ieaudzināts, ka raudāt par sasitumiem nedrīkst - tu esi puika/vīrietis, par kaut ko dusmoties un raudāt arī nedrīkst - vai tad tev kaut kas sāp? Un tad es nonāku pie rezultāta, kad par savām emocijām un citām gammām nerunāju ar nevienu, iemācies tam nepievērsties un paturēt - te nu arī ir tas, kāpēc attiecības/sadarbības un citas nopietnākas problēmas galvenokārt ir problemātiskais jautājums tieši vīriešiem - psiholoģiskā audzināšana un es ļoti ceru, ka mēs kā sabiedrība kādu dienu izaugsim līdz tādam līmenim, kad aiziet pie terapeita būtu teju tikpat normāla prakse, kā uz rutīnas pārbaudi pie ārsta. Tam nebūtu jābūt nosodāmam. 

Dažas noskaņas:

#1 Šī nekad nav bijusi ļoti tīkama, nekad neesmu pat tā klausījies, bet ir tas skanējums, kas toreiz bija tipisks. Deep Fish - Say hello -  https://www.youtube.com/watch?v=wT8NO5FDS7E

#2 Liekas tik patiesa, tīra un īsta. Deep Forest - Sweet Lulaby -  https://www.youtube.com/watch?v=ATmBOnMJJkE

#3 Šī ir laba - nezinu, šarms ir, ir stāstījums, ir dziesma, ir ritmiskums, ir skanējums, nav novazāts hitiskums (laikam labi, ka ikdienā neklausos nonstop radio). Visu nē, bet pusīti gan un tad pārslēgt. Elley Duhé - Middle of the Night - https://www.youtube.com/watch?v=oSHzUD-uqKY

#4 Kad ir labs vakars bijis kādā labā pasākumā  ScHoolboy Q - Hell Of A Night - https://www.youtube.com/watch?v=lBm9_pRj2UA

#5 Running tune, 1 year before this, paliekoši laba atmiņa  Fred again.. - Marea (We’ve Lost Dancing)  - https://www.youtube.com/watch?v=DjmKjINRVwo

#6 Spēcīgi. Nav asociāciju, ne īstu - ir kopums, dziesma laba. A Victory Of Love - Alphaville - https://www.youtube.com/watch?v=bpb4I6sSj80

#7 Grūti būtu atrast piemērotāku 90s dziesmu. Zinu sen, vienmēr likusies on pont, bija reiz baltkrieviete ar ļoti līdzīgu muzikālo izpratni kā man (kas tolaik mana un viņas vecuma cilvēkiem bija, man gribētos teikt, savdabīga, ja ne unikāla - rets cilvēks, kuram bija tādas pašas zināšanas par Mihailu Cretu un Enigmu kā man, pārsteigums).  Everything But The Girl - And I miss You - https://www.youtube.com/watch?v=-C3NlpaCFgI

#8 Šo pakārtoti Cretu. 80 gados bija samērā populāra un, vēlāk arī aprecējās ar Mihailu. Sandra - Everlasting love - https://www.youtube.com/watch?v=bqICGrdLGIc 

#9 Šis šodien kritīs ārpus konteksta.  Blackbear - Hot Girl Bummerhttps://www.youtube.com/watch?v=3KnHgNT7Dd4 

#10 Šis arī ies ārpus kadra.  BAMBAM - Ängie - https://www.youtube.com/watch?v=dpdvf5hvP4U

#11 Šī ir totāla māksla manām ausīm. Klasiskā renesance satiekas ar trap un elektroniku un vokālu. Apashe - Distance https://www.youtube.com/watch?v=n9G5PlOaqWM

Par pozitīvo - ir trīs Omegle pārstāvji, kam piesekoju. Harrijs Maks, Markus Vletrijs un TheDoo.. 

Šis totāli ir pozitīvi: https://www.youtube.com/watch?v=dxYah-Tlkmc

Un viņam katrs ir on point: https://www.youtube.com/watch?v=vtjdWxFcOc4

[citi-zeni]

mrjanispetersons 1 partnere, 2. vieta, 3 mēneši, 12 raidījumi, 17 dejas un neskaitāmas atmiņas. Mēs riskējām, baudījām, sajutām un dzīvojām dejā. No minimālisma līdz šovam, no smiekliem līdz asarām un no sākuma līdz beigām. Mākslā robežu nav un neviens priekšnesums nekad nebūs ideāls, taču tas nemaina manu lepnumu par izdarīto.

Mēs nekad nebūtu nonākuši līdz šādam rezultātam, ja mums nebūtu skatītāju un mūsu komandas atbalsts. Paldies ikvienam, kurš ir bijis mums blakus šajā ceļojumā un mēs ceram, ka ir izdevies attaisnot jūsu cerības.

Šis mirklis ir stopkadrs, kuru gribētos ierāmēt. Šajā attēlā es vienmēr būšu ar

@olena_abolonina_cerekova

Ir neiespējami izmērīt, cik daudz mana partnere ir paveikusi. Tā ir uzticība un draudzība, kuru neaizmirsīšu dzīves garumā. Cita partnere man šī šova ietvaros nebūtu iedomājama. Elena - tu esi labākā. Šiem trīs mēnešiem vienmēr manās atmiņās būs īpaša vieta.

Man viens no lielākajiem pārsteigumiem bija mūsu komanda. Tik daudz cilvēku, kas bija gatavi pielikt roku, lai mums kopā izdotos kaut kas skaists. Jūs katrs esat bijuši daļa no šīs uzvaras un es nezinu kā es spēšu jums visiem atlīdzināt, taču varu sākt ar skaļu “PALDIES”

@n_stalazs1987 @diana.rabante @musicaltheatrejazz @petersonelazdane @elina.sargune @liene.grava @girtsbisenieks @violetarulle @arita_kanca @citi_zeni @da_dailrade @maris.puris2019 @raimonds_andersons @sandis.blumbahs @janisforte @forte.production @oskarsmadernieks

Mārīte Gaidele

Šis bija fināls, kurā biju lepns būt klātesošs. Paldies visiem dalībniekiem un īpaši paklanos finālistu priekšā

@lizaveta_manija @maximbusel @rutadvinska @viktor.haritonov

Tik īsā laika sprīdī šķietami ir izdevies daudz augt. Par to man ir jāsaka paldies šova radošajai komandai un žūrijai, kuri ik nedēļu pamanījās trāpīgi un uzstājīgi lauzt manus uzskatus par to, kādas ir manas radošās robežas. Paldies par jaunajiem apvāršņiem.

@guntarsgulbins @ilze.udre @pepe_juris @pavelsarmanis @maijasejane @martakalejairbe @janispurvins @iljavlasenko

Viens ceļojums ir beidzies, lai varētu sākties nākamais. Kāds tas būs - to rādīs laiks. Paldies!

Jānis on IG (Regarding his journey on Dejo Ar Zvaigzni) 

#jānis pētersons #olena abolonina čerekova #dejo ar zvaigzni #Citi Zēni #citi zeni #ig

[kikalasa]

Ko es iemācījos, izlasot 5 romantiskos hokeja romānus 10 dienās.

Mans hokeja aizraušanās pumpurs aizmetās tālajos agrajos 2000ajos, kad zelta sastāvs Irbe/Ozoliņš/Vītoliņš vēl spēja purināt Krievijas izlasi. Karoga krāsa uz vaigiem, taures, kreklu gan atļauties nevarēju, bet pavasarus tiešām gaidīju ar lielu aizrautību, un kaut kur Bauskas apkārtnē, vientuļa ceļa malā ir ierakta mūsu draugu kapsula, kur Kika raksta, ka grib apprecēt hokejistu. Nesanāca. Bet tas nekas. Tagad hokeja skatīšanās vairāk saistās ar jokiem, kurš tad pēc Latvijas - Somijas spēles gulēs uz dīvāna. Patiesībā neviens. Mūsu attiecības neietekmē šādas triviālības, bet mēs izliekamies draugu dēļ. Bet nākošajā rītā pēc Somijas uzvaras pasaules čempionātā es lepna uzvilku savu Suomi džemperi, it kā man personīgi būtu bijusi kāda darīšana pie Leijonat uzvaras. Tā ir tik salda sajūta, beidzot būt uzvarētāju pusē, kaut vai tikai caur laulību. Neizlikšos, ka mani saista šis spēles skaistums, ātrums, adrenalīns, vai ka šī būtu ideālā spēle. Dažus gadus esmu bijusi arī futbola pusē, kas pēc savas dinamikas ir ļoti atšķirīga. Man tā noteikti nav pati spēle. Ne es pārzinu noteikumus, ne varu bez komentētāja vārdiem sekot līdzi spēlei. Bet es stundām varu vērot pašus spēlētājus. Protams, ka tas viss ir par vīriešiem. Viss tas bullšits par sportu kā mūsdienu karamākslu. Fizioloģiskā nosliece tiekties pēc stiprākā vīrieša, pēc tā, kurš pasargās, kurš pacīnīsies par tevi, pat ja tas būs tik nejēdzīgā viedā kā dzenāt ripu pa laukumu ar koka nūju, vēl slidojot. Komandas gars, kur visiem kopā jāstrādā pret pretinieku, un vēl visa tā kapteiņu padarīšana. Procesa brutalitāte arī pievieno zināmu seksapīlu, sišanās, cīnīšanās, pat lamāšanās (bet ne spļaudīšanās!), ja tā parasti notiek, aizstāvot kāda māti vai citu sieviešu kārtas radinieci. Tas viss ir tik primitīvi, fiziski, vīrišķīgi, spēcīgi, seksīgi. Bet tā ir tikai virspuse. Manas domas parasti klejo dziļāk. Kas, bez sviedriem, muskuļiem un ievainojumiem darās zem tām bruņām. Kā viņi pārdzīvo zaudējumu. Kā viņi izdzīvo pazemojumu, pieviltas cerības. Savas meistarības griestus. Ko nozīmē uzvarēt? Nesen lasīju interviju ar somu aizsargu Kimmo Timonenu, kurš tikko uzņemts Hokeja Slavas zālē: "However, with one Olympic silver medal, three Olympic bronze medals, and three World Championship silver medals, there’s one obvious omission from the Kuopio native’s IIHF resume. “The only bad memory is that I never won anything,” said Timonen". Tam grūti noticēt, bet ja paskatās uz sudraba medaļnieku sejām šajos turnīros, tur tieši tas arī ir rakstīts. Un manā seksīgo situāciju top 5 augstāk par "Es tev uzbūvēju māju" ir tikai sāpīgais, klusais skatiens "Es tikko zaudēju, mierini mani". Tur laikam ir darbiņš terapeitam, bet par šī skatiena iespaidu uz sevi esmu zinājusi kopš 7.klases tautas bumbas turnīra, un mūsu komandas zaudējuma,  un mūsu klases komandas Kapteiņa pēcspēles viesuļvētras ģērbtuvēs. Tātad, man patīk iedomāties lietas par hokejistiem, vai tas tagad ir skaidrs? Tāpēc es vienmēr meklēju nākošo labo romānu, kas piepildītu visas manas literārās, emocionālās, intelektuālās un protams, arī seksuālās vēlmes. Bet kā izrādas, tas ir neiespējami. Te nu beidzot sākas virsrakstā pieteiktā tēma. Pēdējo divu nedēļu laikā esmu izlasījusi 5 grāmatas, kuru galvenais varonis ir hokejists, un žanrs, pēc vāciņa spriežot, nepārprotami ir romantiskais sporta romāns. Kā to var zināt? Varasti uz vāka ir muskuļains, neapģērbts vīrietis, un kaut kur fonā ir nūja, slidas vai ripa. Pirmā lieta, ko es iemācījos: Ideālais romāns man būtu jāuzraksta pašai. Neviena no grāmatām nesatur visus ideālās grāmatas elementus. (Nesakiet, ka ideālās grāmatas neeksistē, tās nav lauleņi. Mēs katrs esam lasījuši pietiekami daudz grāmatu, lai vismaz dažas dēvētu par ideālām.) Manā rokasgrāmatā perfektam sporta romānam būtu jāpiedāvā: Galveno varoni - sportistu, kura tēls ir daudzslāņaināks par muskuļu kalnu ar lielu peni. Kurš ir kaut kas vairāk par alfahole, kas iezīmē savu teritoriju, atstājot kodumus uz sievietes kakla, vai kurš neliek sievietei pārģērbties, jo zem krekla var redzēt viņas krūšturi. Es saprotu, ka hokejistiem (un citiem ledus sportistiem) ir iespaidigākie dupši industrijā, bet vīrietis taču var būt kas vairāk par viņa muskuļiem. Rakstura īpašības, bez kurām cilvēks nevar būt veiksmīgs atlēts, laika ieguldījums, mērķtiecība, bet raksturu atšķirības, kad nāk ar dažādām pozīcijām. Mazliet paskatījos doķenes par Detroitas Red Wings un The Russian Five - tur jau vien ir 5 dažādi vīrieši, bet visi hokejisti. Nevajag rakstīt tikai par uzbrucējiem. Nelielu vai lielu ieskatu sporta aizkulisēs, visas tīrās un netīrās lietiņas. Tas nav gluži vienkārši darbs. Tas ir ļoti fizisks darbs, kas liek lielu slogu uz cilvēka ķermeni, un ak, kā es gribētu zināt, vai tiešām treneri neļauj sportistiem mīlēt savas partneres pirms spēlēm, lai taupītu spēkus, un vai tiešām pēc spēles vai treniņiem pietiek spēka jūs paši zināt kam? Izsistie zobi, savainotie locekļi, zilumi, nobrāzumi, piesvīdušās slidas, ātrais nobraukums, traumas, kas beidz karjeru. Viss sporta bizness, galu galā. Tur ir tik daudz iespēju, par kurām rakstīt, bet tikai viena no grāmatām tā mazliet pieskārās šiem aspektiem. Galvenais varonis, despotiska krieva dēls agri kļūst narkotiku atkarīgs, un visas grāmatas laikā iet cauri atlabšanas procesam, tikko svaigi no rehabilitācijas iestādes, tas bija interesanti. Bet vairums grāmatu tiešām pieturas pie hokeja tikai mārketinga vajadzībām. Varonis ir hokejists, jo viņam ir jābūt fiziski pievilcīgam, vēlams bagātam un populāram, bet tāds var būt jebkurš veiksmīgs vīrietis, no jebkuras industrijas. Un vai tiešām visiem romantiskajiem varoņiem obligāti jābūt sportiskiem, bagātiem, "veiksmīgiem"? Gaidu autoru izdomas pilnos izgājienus. Tātad, jebkurā sporta romānā = vairāk sporta. Es nezinu, kā tas vispār ir iespējams, bet tik daudzi autori aizmirst par elementārām jebkura romāna komponentēm. Kur ir konflikts? Kur ir likmes? Vismaz 3 grāmatām nebija nekādu īstu draudu varoņu attiecībām. Viens bija klasiskais "labākie draugi kopš bērnības", vēl viens "Viņa mani uzaicināja twitterī uz randiņu", kas ir sliktākais, kas šajās situācijās var notikt, un vai īstajā dzīvē kāds patiesi iespringst par šādiem pavērsieniem? "Manam  brālim nepatīk mans puisis", labi, brālim nav ar viņu jāguļ. "Viņa twitterī tikai pajokoja", bet atlidoja pie viņa uz Dallasu, tu vēl par kaut ko šaubies? Varbūt manas attiecības sākās pārāk vienkārši un neizbēgami, lai es iedomātos sevi šo skaisto, nepārliecināto cilvēku kurpēs. Seksa un sižeta proporcija. Te es iegrimstu dziļās domās par to, kas tad ir literārā pornogrāfija, un kur ir tā trauslā robeža. Es gribu tās kaislīgās lappuses, kas man liek uzmeklēt vīra kungu, es gribu to apmierinājumu, ko sniedz saldā apziņa, fantāzija, ka starp varoņiem gultā viss ir labi. Bet es gribu arī zināt, kas notiek starp varoņiem, kad viņiem nav sekss. Vai tur vispār ir attiecības? Jo es esmu pietiekami veca, lai zinātu, ka gultas departaments vien tevi neiznesīs cauri veiksmīgai laulībai. Un pat bez attiecībām, vai kaut kas vēl dzīvē notiek? Ir jābūt gan iekšējiem, gan ārējiem sižeta virzītājiem. Bez praktiskā  sižeta lasāmais tiešām ir porno, un tikai uzkurina tevi, bet ja tas ir porno, kāpēc apkaunot savu goodreads profilu, un vienkārši nepaskatīties porno? Garšvielas. Katru tekstu vajag pakaisīt ar kaut ko individuālu, kas atstās neaizmirstamo pēcgaršu, pat ja viss cits ir aizmirsies. Tā kā Eirovīzijas dziesmas kods, ir jābūt kādai fīčai, kādam āķim, kas dzīvos lasītāja prātā bez īres maksas. Tā var būt frāze, vai aina, kas nekur citur nav redzēta, bet tik labi te iederas, un savā prātā, tu to atkārto vēl un vēl.

Pārējās lietas, kuras es iemācījos no Hokeja romāniem, bet par kuru patiesumu man nav ne jausmas, jo tām autorēm nevar uzticēties: Hokejists + sieviete viņa hokeja kreklā, vēlams ar visu uzvārdu = afrodīziaks. Mums skolā mācīja, ka pirmā "lieta", uz kuras cilvēks uzlika savu īpašuma zīmi, bija bišu strops. Man domāt, ka tā drīzāk bija sieviete. Hokeja sievas un meitenes aka WAGs ir tik nejēdzīgs akronīms, kā viņas vispār atļaujas tā saukties. Vienai grāmatai piekrītu, ka Wives and Partners jeb WAPs būtu piemērotāks, iekļaujošāks, un sekojot grāmatu sižetiem ar nonstop erotiskājām ainām, Megan Thee Stalion un Kardi B dziesma viņām ļoti piestāvētu. Slikākais, kas ar vīriešiem sportā var notikt, ir kļūt no kokaīna atkarīgajiem, nu varbūt vēl salauzt kāju. Bet neviens nekad neizsit zobus, nesarauj saites, neizjūt smadzeņu satricinājumu neizgulēšanas sekas. Visiem hokejistiem ir bārda. Krieviem tā ataug ātrāk kā rietumniekiem. Visiem hokejistiem ir gigantiski locekļi (ne kājas), un tie netraucē slidot. Koledžas hokejisti ir totālākas maukas, un gulēs ar jebkuru. Līdz viņi ieraudzīs savu labāko draudzeni īsā topiņā, tad viņiem pietiks tikai ar šo pirmsskolas skolotāju. Ģimenē visi spēlē hokeju, bet tavs tēvs, brālis vai brāļa labākais draugs noteikti negrib, lai tu esi saejies ar hokejistu. Reālos NHL komandu nosaukums autori parasti nevar izmantot, tāpēc grāmatu līgā spēlē Vankūveras Vilki, Ņujorkas Stingeri, Portlendas Badžeri un citi zvēri. Nosaukumiem jābūt hokeja vārdu spēlēm, un dominējošais izmantotoais vārds ir Puck, kas tavu laimi, rhymes with f*ck. Latviski tas gan diez vai strādātu, bet tad mums būtu "Izšaibo mani", "Viņa ripa manos vārtos", "Karstais ledus", "Ripini līdz galam", "Trešais virknējums" (reverse harem), "Noasini manas slidas", "Aizsargs, kurš mani...", "Slidas nost!", "Rīgas Dinamīts". Pēdējā lieta, ko iemācījos, ir savu laiku ar šo žanru vairs netērēt. Tad jau labāk paskatīties hoķi, un pēc tam PHub.

Te arī dažas bildītes:

[anangelstoodbeside]

1. nodaļa. Kā pasakā

Sen senos laikos Baltijas zemē dzīvoja laimīga latviešu tauta. To zināja jau Auseklis. Vēl deviņpadsmitajā gadu simtenī. To zinām arī mēs, divdesmito gadu simteni nodzīvojušie un divdesmit pirmo sagaidījušie. Taču ne visi, protams, par to domā. Dīvaini, kā viena tauta var tik ilgi izdzīvot. Tas lai paliek zinātnieku, vēsturnieku ziņā. Man liekas, arī es kādreiz dzīvoju laimīgā zemē. Tas vēl bija pagājušā gadu simteņa pirmajā pusē, starp Pirmo un Otro pasaules karu. Brīvības cīņu dalībniekiem dalīja zemi. Tēvs to bija dabūjis no Mores muižas bijušajiem īpašniekiem skaistā vietā, kalnā, Mergupes līkumā. Kādi tur auga ozoli! Veselas ozolu un liepu birzis. Kad sāku apjaust apkārtējo pasauli, lauki jau bija iekopti, ganībās upes līcī palikuši tikai celmi, kas pamazām pārvērtās praulos. Mēs ar brāli, ganot govis, tos lauzām ārā pa gabaliem un vedām mājās kurināšanai. Atceros, kā notika stiprāko celmu laušana, lai radītu jaunu tīrumu. Zem celma izraka bedri. Tad bedrē ielika paresna bomja galu, bet otru - vīri, uzgūluši bomim ar vēderu, šūpojoties spieda uz leju, kamēr celms sāka krakšķēt, līdz tika izgāzts. Resnās saknes bija atcirstas, sīkās trūka kā vijoles stīgas. Kas par labību auga tādā līdumā! Prieks neaprakstāms.

Pavasarī skrējām uz upes gravu meklēt pirmos vizbuļus zem simtgadīgiem kokiem. Vēlāk tur ziedēja viena puķu jūra. Žēl, ka atceros tikai dažus nosaukumus, kaut ziedēja tur simtiem dažādu sugu. Sākoties siena laikam, dzīvojām pa pļavām upes līčos, vācām sienu sev un radiem. Tēvam pirmajam bija zāles pļāvējs, ko vilka zirgi. Kaimiņam bija labības pļāvējs, bet mātes brālim - kartupeļu rokamā mašīna. Jaunsaimnieki nevarēja iegādāties visas mašīnas uzreiz, tāpēc zemnieki palīdzēja cits citam. Mans tēvs nopļāva visiem sienu un āboliņu, kaimiņš atbrauca nopļaut labību, rudenī mātes brālis no mājas uz māju brauca, rakdams kartupeļus, bet visu šo māju ļaudis staigāja līdzi mašīnai kā talcinieki. Viss tika ātri un laikā novākts. Talcinieki bija vajadzīgi arī kulšanas laikā, kad kuļmašīnas ceļoja no mājas uz māju. Tās gan visā pagastā bija tikai trīs vai četras. Man bija tikai kādi desmit divpadsmit gadi, kad gāju kulšanas talkā par iekšā laidēju. Tas bija pašā augšā uz platformas, kur laida mašīnā labības kūļus, ko ar trijzaru dakšām vīri padeva no labības panta. Labību kūla dienu un nakti, no mājas uz māju. Reiz, pēc trešās mājas, kad kulšana beidzās no rīta, aizmigu uz platformas, kājās stāvot. Kad mašīnists laida lejā platformas spārnus, uzgāzos tam uz galvas. Vīrs tā bija pārbijies, ka nevarēja parunāt. Varēju nosisties, bet man nekas nebija noticis. Līdzās bija stāvējis eņģelis.

Tad pār šo laimīgo zemi sāka savilkties mākoņi. Tie vilkās jau krietni sen, tikai mēs to nebijām tā īsti pamanījuši. Kad man bija seši gadi, brāļiem - pieci un vienpadsmit,, nomira mūsu māte, tikai trīsdesmit divus gadus veca. Viņa bija sevi sabeigusi pārmērīgā darbā. Ārsti tajos laikos nebija pieraduši, ka cilvēks, arī jauns būdams, var saslimt ar vēzi. Tāpēc ārstēja visādas citas slimības, kādu viņai nebija: mazasinību, lenteni, kuņģa čūlu, rāva ārā zobus un ko tik visu vēl ne, tikai īsto slimību neatrada. Viņa nomira ar kuņģa vēzi. Manā dzimšanas dienā. Pirms Jāņiem. Tie arī bija pirmie Jāņi, ko atceros. Līgotāju bari dziedādami gāja pa lielceļu garām mūsu ceļa galam.„Kāpēc viņi neiegriežas mūsu mājās?" mēs vaicājām tēvam. Tēvs tēsa sētai mietus un neko mums neatbildēja.

Tad mūsu mājās sākās lielas nekārtības un uztraukumi. Bērniem vajadzēja māti, mājai saimnieci. Mūsu māte bija ārkārtīgi strādīga un gaišu prātu. Audzēja pavasaros lecektīs stādus, ko pārdeva apkārtējiem saimniekiem. Bija liels augļu dārzs. Izstādēs par labākajām govīm dabūti diplomi. Virtuvē un uz kūti ievilkts ūdensvads ar koka rorēm, kādas nebija nevienā tuvākajā mājā. Cauras ziemas lielākajā istabā stāvēja aužamās stelles. Bija saaustas segas, palagi, dvieļi un audekli. Starp māju un milzīgajiem trīs ozoliem iekopts neredzēti skaists puķu dārzs ar grantētiem celiņiem, flokšiem un īrisiem. Ap māju auga ceriņi, jasmīni, ķirši un plūmes. Zem logiem ziedēja dzeltenās ģeorģīnes. Pie verandas ar krāsainiem stikliem apaļas dobes ar rabarberiem. No mājas uz ezera pusi kādus simts metrus atradās avots, no kura pumpēja ūdeni uz virtuvi un tālāk pa īpašu sistēmu uz kūti. Tam blakus bija mākslīgs dīķis pīlēm un kārtīga pirts no baļķēniem ar priekštelpu, kurā atradās koka drēbju pakaramie un iemūrēts liels katls ūdens sildīšanai, tālāk bija mazgājamā telpa ar soliem un lāvu. Šo telpu izmantoja arī gaļas žāvēšanai, kad nokāva cūkas. Klētī vienmēr pie griestu siijas karājās žāvētas gaļas gabali. Apcirkņos bija graudi un milti lopiem. Maisos glabāja zirņus, pupas un pārtikas miltus. Tur stāvēja arī koka muca ar sālītu gaļu un vasarā toveris ar bērza sulām siena laikam. Pretējā lielceļa pusē tā pašā malā pāris simts metrus no mājas bija uzcelts liels labības Šķūnis ar aprēķinu, lai kuļmašīnai ērti piebraukt. Šķūņa vienā stūrī iebūvēta arī rija ar ārdiem un krāsni labības žāvēšanai. Vecāmāte rijas krāsnī rudeņos cepa kāļus. Dzelteni kā sviests, saldi un mīksti. Tie gan mums, bērniem, garšoja!

Tādas skaistas un bagātas mājas pievilka neprecētās pagasta zeltenes kā magnēts. Arī māju saimniekam Aleksim, kā viņu sauca, nebija nekādas vainas. Tikai trīsdesmit seši gadi, liels dziedātājs un anekdošu stāstītājs. Darbs viņam veicās tikai pulkā, tāpēc mūsu mājās vienmēr bija talkas, izbrūvēts alus un liela jautrība lielā ļaužu barā. Kad minimālais sēru laiks bija pagājis, sākās potenciālo līgavu, viņu brāļu un tēvu uzbrukums. Mūsu māja sāka atgādināt iebraucamo vietu. Te maisījās cilvēki, kas nebija ne radi, ne draugi, bet visiem spēkiem gribēja par tādiem izlikties. Sievietes sacentās savā starpā, rādot, cik labi prot gan govis slaukt, gan ēst gatavot. Par mums, bērniem, gan rūpējās tikai vecāmāte un mātes māsas - Anna, kurai nebija bērnu, tikai audžumeita, un Alvīne, kurai pašai bija trīs bērni - Ēvalds, Imants un Melānija, un nabadzīga amatnieka zemīte.Tēva māte arī gribēja parādīt, ka mūs, bērnus, ļoti mīl, bet es viņu nepārtraukti nokaitināju. Mans tēvs bija viņas ārlaulības bērns, kuru viņa nebija audzinājusi, bet pametusi laukos savai māsai, kas to izaudzināja kopā ar saviem trīs dēliem. Pati tēva māte bija ļoti resna un nepatīkami uzbāzīga. Viņa man deva apelsīnu un prasīja, lai viņu par to nobučoju. Skatījos uz apelsīnu un resno sievieti, tad pieskrēju viņai klāt, iemetu apelsīnu klēpī un laidos pa durvīm ārā. Vai tas ir bērns, tas jau ir mežonis, - tēva māte sirdījās. Viņa atradās nepārtrauktā karā ar manu tanti Annu, kura savos piecdesmit divos gados bija kalsna un sausa kā žagars. Viņas abas bija spilgtākie pretpoli, kādus vien var iedomāties. Viena resna, baudkāra, nevīžīga, ar raibu pagātni. Taču kaut kur pa vidu dabūjusi vīru, ugunsdzēsēju Dimantiņu, ar kuru viņai bija arī likumīgs dēls, mana tēva pusbrālis Pēteris, jūrnieks, vēlāk tālbraucējs kapteinis, laimīgi izsprucis no padomju okupācijas, noslīka sešdesmitajos gados, atstādams Zviedrijā sievu ar meitu un sešus mazbērnus.

Mātes vecāko māsu Annu saucām par Kapiņtanti, pēc uzvārda, vai par Purkalntanti, pēc mājas vārda. Bērnu viņai nebija, jo vīrs esot jaunībā pārrāvies smagā darbā. Viņa bija ārkārtīgi strādīga, gaisu prātu un ļoti augstiem morāles kritērijiem - gatavais morāles kodeksa iemiesojums.

Tad nu vajadzēja redzēt, kas par vārdu kaujām izcēlās, kad vienā mājā bija kādu laiku jāuzturas Kapiņtantei ar Jūles tanti, kā sauca tēva māti. Tad bija jādzird tādi vārdi, kādus pat vīri skaidrā prātā nelietoja. „Tu, resnā draņķa muca," sauca Kapiņtante, „savu bērnu pa šeņķiem sameklējusi, pametusi, nu nāc te pieēsties un mirušās vedeklas mantu izošņāt."-„Ak, tu vecā, sakaltusī žagata, savus bērnus tu esi nozāļojusi, tāpēc tev viņu nav, tu s... čupa! Kaut tev mēle mutē sakalstu no tik briesmīgiem meliem. Tu, apd... s... čupa!"Tā bija cīņa par mums, bērniem. Jūles tantei sāka aptrūkt līdzekļu dzīvošanai. Vīrs nomira agri, viens dēls tālu pasaules jūrās, bet otram dēlam, ko viņa nebija audzinājusi, nebija viņa arī jāapgādā. Ja nu viņai ļautu rūpēties par mazbērniem...

Kapiņtante mīlēja savu mirušo divdesmit gadus jaunāko māsu. Neprātīgi viņa mīlēja bērnus, kas nu palikuši bārenīši. Kad salīgojās pēc manis un mazā brāļa (lielais bija vajadzīgs vasarā kā ganiņš, bet ziemā gāja skolā), viņa jūdza zirgu un brauca mums pakaļ, lai dažas dienas pie viņas paciemotos. Tad veda atkal atpakaļ, jo mums ar brāli lielākais prieks bija vizināties ar raito ķēvi Guntu sešus kilometrus garo ceļu. Vasarā augstos federratos, ziemā kamanās.

Visai precinieku jezgai punktu pielika tieši Kapiņtante. Viņas Pirmā pasaules karā kritušā brāļa Reinholda Rubeņa meita Lidija, ko bezbērnu Kapiņu pāris bija izaudzinājis, teju, teju būs pilngadīga, lai varētu precēties. Lai manta nenonāktu svešās rokās, kā teica tante, Lidiju apprecināja ar manu tēvu. Astoņpadsmit gadus tikko sasniegušu jaunu meiteni un trīsdesmit sešus gadus vecu atraitni ar trim bērniem un samērā lielu saimniecību. Mēs dabūjām pamāti, kas bija arī mūsu māsīca, mātes brāļa meita. Viņas īstā māte Matilde Rubene savā ziņā bija līdzīga mūsu vecaimātei, tēva mātei Jūles tantei. Kad vīrs krita karā, viņa turpināja savu atraitnes dzīvi, neko sev neaizliedzot, laiku pa laikam nomainīdama civilvīrus. Savu bērnu, lai būtu pilnīgi brīva, atdeva audzināt karā kritušā vīra māsai Annai uz laukiem, bet pati palika Rīga. Arī viņa drīz vien parādījās pie apvāršņa, kad meita kļuva saimniece turīgās mājās. Kā mīloša māte, lai palīdzētu meitai jaunajā, grūtajā dzīvē. Bija jau arī pēdējais laiks meitu izprecināt, jo viņa pamazām sāka virzīties pa mātes ceļu. Gāja uz ballēm, audžu vecākiem atļauju neprasot. Bija pat kāds skandāls — it kā par izvarošanu, bet meitene tiesā to noliegusi. Puisis gan viņu neapprecēja, bet notiesāts, kā gribēja audžuvecāki, arī netika.

Tēvs jauno sieviņu ārkārtīgi lutināja. No rīta cēlās pats govis slaukt, lai viņa paguļas. Saimniece no viņas bija gaužām vāja, taču ar laiku pamazām ielauzījās. Mēs, trīs bērni, bijām pamesti savā vaļā. Tēvs iztapa jaunajai sievai, pirka viņai kleitas un dāvanas. Par mums aizmirsa. Pamātei pret mums nebija nekādu jūtu. Ne labu, ne ļaunu. Cik atceros, mēs viņu visu bērnības un skolas laiku uzrunājām ar Jūs". Tā nu paši mēģinājām ar sevi tikt galā. Visu, ko vajadzēja, prasījām tēvam. Tēvs nopirka ābeces, lielais brālis mums kļuva tāds kā audzinātājs, kā aizbildnis. Pati iemācījos lasīt, pat neatceros kā. Vienu dienu saku mazajam brālim - es protu lasīt. Izlasu vārdus, kas zem bildēm. „Tu jau skaties to bildi un domā, ka māki lasīt," brālis neticēja. - „Nu aizklāj tās bildes," es teicu. Brālis šķīra ābeces lapas, cītīgi ar plaukstām apklāja visas bildes, bet es lasīju uzrakstus zem tām bez aizķeršanās. Bija vien jātie, ka protu lasīt. Tas savukārt iedvesmoja brāli neatpalikt no meitenes.

Vecākais brālis Arnolds mums stāstīja par skolu, ka tur gan mācot šo un to, bet, ja mēs dzīvē zināšot tikai to, ko skolā māca, tad būšot galīgie muļķi. Vajag daudz lasīt. Un sportot, lai neizaug vārgi un tizli. Vakaros, kad govis bija sadzītas kūtī, viņš mums organizēja treniņus. Lika skriet no labības šķūņa lielceļa malā līdz pirtij mājas otrā pusē tik ilgi, līdz vairāk nevarējām. Skrējām un skrējām kā sunīši, bet viņš tikai komandēja.

Karstajās dienās, kad lielie gulēja dienvidu, un arī vakaros stundām dzīvojām pa ezeru. Neatceros, kad iemācījos peldēt, liekas, es to mācēju visu mūžu. Es esot bijusi traka uz ūdeņiem. Man arī nekad nav bijis bail no ūdens. Peldēt man bija tas pats, kas staigāt. Man nebija ātruma, bet es stundām varēju lēni peldēt, gulēt ūdenī uz muguras un sildīties saulē.

Bērnībā vēlā rudenī es esot izgājusi pagalmā, izlauzusi ledu katlā ar lietus ūdeni, sēdējusi tur un saukusi: „Pluncī, pluncī!" Tas varēja būt kādu divu gadu vecumā.

Ziemā vizinājāmies ar ragaviņām, cēlām no sniega cietokšņus un karojām ar sniega bumbām. Ja no rīta bija uzsnidzis tīrs, balts sniegs, skrējām ar basām kājām, cik ātri var, jo likās, ka kājas deg.

Sāku iet skolā. Tur vajadzēja arī gulēt visu nedēļu, jo skola bija tālu, kādus sešus septiņus kilometrus. Skolā atklājās, ka es ļoti labi protu lasīt. Pat ar izteiksmi, brīnījās skolotāji, un ielika mani ābečnieku otrajā grupā. Bet nu izrādījās, ka es nemaz neprotu rakstīt. Mana roka bija tik neveikla, ka ar mokām ne tajā līnijā, bet kaut kur pa gaisiem uzkricelēju: 10. septembris.Tā arī mans rokraksts uz visu mūžu palika no garastāvokļa atkarīgs. Man nebija kļūdu, bet labu atzīmi nevarēja ielikt neglītā rokraksta dēļ. Skolā man bija vēl viena nelaime. Mani neieredzēja viena neprecēta skolotāja, vecmeita. Veitmaņa jaunkundze. Tā bija jāsauc neprecētās skolotājas, vienalga, cik vecas viņas bija. Veitmaņa jaunkundze bija ap gadiem piecdesmit. Viņa bija paresna, izplūdusi, iesirmiem matiem. Dusmās viņai raustījās seja. Viņa mani pazemoja un spīdzināja, kā vien varēdama. Kad gāju pie tāfeles, viņa man uzsauca: „Vai tu esi kliba?" Bet man spieda kurpes, kas bija kļuvušas par mazām.

Skolā iestudēja ludziņu, kur es biju bērns, kam jāpieglaužas mātei, bet es to nepratu. Man nebija mātes, kas būtu to iemācījusi. Viņa bija mirusi, kad man bija seši gadi, bet skolotāja ņirgājās tālāk:„Nu ja. Viņa jau nemaz neprot, nezina, kā jāizturas pret māti. Nu ja. Viņai jau mātes nemaz nav." Direktora Blomkalna kundze izbijusies klausījās, bet nedrīkstēja vecākajai skolotājai neko iebilst. Sāku raudāt, asaras gāzās kā ūdens Mores dzirnavās, kad attaisīja slūžas.

Blomkalna kundzei es patiku, un viņa pat gribēja mani adoptēt. Viņa bija matemātikas skolotāja, ļoti inteliģenta un gaidīja otro bērnu. Viņai vajadzēja aukli. Arī mana pamāte gaidīja savu pirmo bērnu. Arī viņai būs vajadzīgs, kas pieskata bērnu. Tā es paliku pie tēva un brāļiem.

To desmit gadu laikā, ko tēvs līdz traģiskajai bojāejai 1944. gadā nodzīvoja ar pamāti, viņiem piedzima divas meitas un dēls.Tā kā pamāte jau mums bija radiniece no mātes puses, šie bērni mums bija tuvāki nekā tikai pusmāsas un pusbrālis. Mazie man lipa klāt kā dadži, un mēs augām kā īsti brāļi un māsas, tādi esam vēl šodien, kaut arī izklīduši pa pasauli.

Mūsu lauku saimniecībā sākās pārmaiņas. Laikam gāja uz slikto pusi. Tēvam bija, kā tagad teiktu, biznesmeņa talants. Viņš pārdeva pēdējo meža stūri, izūtrupēja lopus un lauksaimniecības inventāru, māju izrentēja un noslēdza līgumu ar Zaubes pagasta valdi par restorāna nomu Zaubes centrā. 1938. gadā visa ģimene pārcēlās uz turieni. Tālāk mācījāmies Zaubes pamatskolā.

Zaubē mums bija īsts lauku krogs. Virs durvīm liela skārda izkārtne:„l šķiras restorāns. A. Kalnciems". Bija kalpone, bija bufetniece, bija oficiante. Otrajā stāvā bija tūristu viesnīcas istabas. Tur vairāk gan dzīvoja tādi pastāvīgi īrnieki: kooperatīva vadītājs, šoferis Rimša un Rīgas-Zaubes autobusa līnijas šoferis un kasieris. Cilvēki nāca un gāja. Krogs vienmēr bija pilns.Tur dzēra, ēda, kāvās, slēdza līgumus, kārtoja visādas darīšanas. Bija pastāvīgi apmeklētāji, kas sēdēja regulāri pie galdiņa, dzēra un dziedāja vienu un to pašu dziesmu: „Ak, teci jel, saulīt, uz dzimteni steidz..."

Dažreiz pie alus pudelēm drūmi sēdēja skolas direktors Konstantīns Vieglais. Viņš jau bija gandrīz alkoholiķis. Runāja, ka viņam esot arī krītamā kaite. Tad tēvs mūs nobrīdināja, lai nerādāmies kroga zālē, jo skolotājam būs neērti redzēt te savus skolēnus.

Man krogus atmosfēra un troksnis bija pretīgi. Vasarā vairs nebija jāgana govis un jādara lauku darbi. Iedraudzējos ar miesta ārstes meitām Rutu un Skaidrīti. Cauras dienas klīdām pa Zaubes parku, gājām uz mežu zemenēs, peldējām viietējā ezerā, sauļojāmies un apspriedām visdažādākos tematus. Runājām arī par zēniem, kurš kurai patīk. Te nu es sargājos izteikt savas domas, jo negribēju sanīsties ar draudzenēm. Nelaime tā, ka mums visām trim vienmēr patika viens un tas pats zēns, bet, kā likums, visiem zēniem es patiku labāk par abām māsām.Tā kā man bija divi brāļi, man sarunās ar zēniem neradās nekādi kompleksi. Zēni labprāt ar mani parunāja, pat iemīlējās. Es neķiķināju un neņirgājos par viņiem. Māsas tā neprata izturēties, viņām nebija brāļu. Vienīgais vīrietis ģimenē bija tēvs, provizors Balodis, pavecs un gandrīz pilnīgi kurls. Ja pie durvīm zvanīja, viņš nedzirdēja, bet, kā pats teica, ja stipri klauvēja, tad dzirdēja. Taču vārdus viņš sarunu biedram lasīja no lūpām ar acīm un klauvējienus, domāju, uztvēra no vibrācijas.

Šajā ģimenē vēl bija tēva māte, mātes māte un kalpone. Tā meiteņu aktīvā dzīve notika tikai starp sievietēm. Man – gluži otrādi. Mājā vienmēr bija daudz vīriešu, arī brālēnu man bija vairāk nekā māsīcu.

Parasti gan es patiku tiem zēniem, kuri man nepavisam nelikās ievērības cienīgi. Pēdējā pamatskolas klasē mums visām trim bija iepaticies viens zēns. Mana brāļa draugs, garākais skolā, gaišmatis ar zilām acīm. Man vienmēr patikuši tikai gaišmataini un zilacaini, gudri un drosmīgi. Viņu sauca Jānis Miķelsons, viņš vēl tagad dzīvojot Kanādā un divas reizes bijis Zaubē.Tajā laikā viņš, braucot ar divriteni pāri ezeram, bija ielūzis ledū. Puikas bija no krasta redzējuši, kā viņš tur pēries, līdz saviem spēkiem ticis laukā. Divriteni izvilka vēlāk ar pieaugušo palīdzību. Viņš bija kļuvis varonis. Mazie puikas bariem pulcējās viņam apkārt un klausījās varoņstāstu, kā viņš pats sevi izglābis. Tagad arī man likās, ka esmu viņā pamatīgi ieķērusies, un ar brāļa palīdzību liku saprast, ka viņš man patīk, nu ļoti.

Tad nu notika kas negaidīts. Viņš man uzrakstīja pirmo mīlestības vēstuli. Vairs neatceros visu saturu, bet viņš bija mani uzaicinājis uz satikšanos, atzinies mīlestībā un vēl tādā garā.Tas bija tik negaidīti, ka es galīgi zaudēju galvu. Vienkārši nezināju, kas man tagad būtu jādara, kā jāizturas.

Lieta izbeidzās pavisam prozaiski. Vēstuli manā somā bija atradusi audžumāte, izlasījusi un parādījusi tēvam. Tas nu tā uztraucās, ka bez šaubīšanās vēstuli atdeva skolas direktoram. To uzzināja visa klase, laikam draudzenes bija izpļāpājušās. Direktors izsauca uz kabinetu vispirms Jāni, tad mani. Jautājumi bija manam prātam diezgan nesaprotami. Vai tu biji ar viņu uz tikšanos? Nē, nebiju! Vai viņš tevi vēl ir aicinājis satikties kaut kur? Nē, nav! Ko viņš tev teica vēl? Viņš neko neteica, tikai uzrakstīja vēstuli. Nu, tad labi, tikai neej ar viņu uzlikšanos, citādi būs slikti. Es neiešu, viņš jau nemaz neteica, uz kurieni jāiet. Skolotājs aizgriezās. Viņš vairs nespēja sarunu turpināt. Ar žestu parādījis, lai es eju laukā, viņš abas rokas aizlika priekšā mutei. Ar to arī viss beidzās. Nezinu, kā Jānim.

[xportallv]

Personālais Eskorts

Atklājiet kaislīgus piedzīvojumus un intīmas tikšanās vietnēXportal.lv Izpēti mūsu iepazīšanās platformu un atrodi savu sapnišodienas kompanjons!

Personālais eskorts

[thateurosite]

🇱🇻 Sudden Lights release a live performance of their cover of "Mūsu Mīlestība"

🇱🇻 #Latvia's #Eurovision 2023 representatives @SuddenLightsLV has released a combined music video and live performance version of their cover of "Mūsu Mīlestība".

On 11th of November, Latvia celebrated Lāčplēša day, a day to celebrate the latvian troops fighting for the country’s independence. The band has released a combined music video and live performance version of their cover of “Mūsu Mīlestība”. “As long as the sun will shine above the Riga towers, Our love will never end” As mentioned some time ago, Sudden Lights released a cover of a legendary…

View On WordPress

#esc #esc 2023 #eurovision #eurovision 2023 #eurovision song contest #eurovision song contest 2023 #Latvia #sudden lights #Sudden Lights Mūsu Mīlestība

[logu-eksperti]

Logu mazgāšana Dzīvoklī | Logu-eksperti.lv

Izmantojiet Logu-eksperti.lv, lai jūsu dzīvokļa logi būtu nevainojami. Paļaujieties uz mūsu profesionāļiem, kas piešķirs jūsu mājām sentimentalitāti.

Logu mazgāšana dzīvoklī

[literaraisviltvardis]

Debesis nokrita Un tām līdzi es Tagad melna aiza Tās vidū - mēness Viņa mani mīlēja Žņaudza nost Reizēm iesmējās Par mūsu postu

[apkaartpasaulei]

21.DIENA

UBUD

Šodien ir pirmā diena, kad mēs sauļojāmies! Liekās neticami, bet tā ir! Aizgājām pasakainās brokastīs ar super skatu uz rīsu laukiem. Šī viesnīca ir pasakaina, mēs šodien nolēmām, ka šī ir labākā apkalpošana kādu esam pieredzējuši. Viesnīcas ietvaros mums ir piedāvātas arī bezmaksas aktivitātes, kuras ar prieku izmantojām.

1. Devāmies pastaigā pa rīsu laukiem. Tas bija ļoti jauki, iepazināmies ar viesiem no Ķīnas un Austrālijas, dabūjām kaut kādu sociālo devu, kura izrādās mums diez gan ļoti pietrūkst.

2. Devāmies uz tradicionālo Bali rīta vitamīnu dzērienu meistarklasi. Ziniet, mums visiem aktīvāk jāizmanto dabas veltis un saknes! Mums rādīja tik elementārus, gardus un veselīgus dzērienus - kurkuma sakne, medus, mazliet sāls un kokosriekstu ūdens. Viņi reāli no rītiem 50g šādu koncentrātu dzer. Atminos, ka Taizemē arī vietējie tā sāka rītu un man tas šķiet lieliski.

3. Joga - es gāju mazliet negribot ar jogu, jo domāju, ka būs kaut kāda mīcīšanās, bet bija fantastisk. Izrādās šeit ir jogas pro, dēļ kura cilvēki speciāli no Ķīnas brauc praktizēt.

Laikam jau ļoti ilgojamies pēc mājām, jo vēlējāmies apēst ko eiropeisku. Šķiet jau morāli esam atvadījušies no šīs ikdienas un ceļojuma. Kad mēs kaut kur dodamies - vai tā ir Taizeme, Spānija vai Lietuva, mēs cenšamies to valsti iemiesot (izņemot Turciju, tur ir tāds kā nulles punkts). Mēs klausāmies tās valsts mūziku, mācāmies vārdus, apgūstam kultūras un reliģias īpatnības. Šodiena mūs tā kā atgrieza realitātē... jā, laikam šis būtu labākais skaidrojums mūsu šī brīža sajūtām. Lai nu kā - mēs aizgājām uzvislabāko steika restorānu kādā bijām ēduši JEBKAD! Ienākot mūs jauki uzņēma, apsēdināja un tad nolika garu dēli priekšā un parādīja kā izskatās katrs gaļas gabals. Viss ko pasūtījām bija izcils!!!

Rīt ķeram pēdējos saules starus Bali un, cik saprotu, mūs sagaida saulīte arī mājās 🥰

Bučas jums visiem, tiekamies pavisam drīz 😘

[fotosesijascom]

Kāpēc Kostīmu Izvēle ir Svarīga Studijas Fotogrāfijā

Ievads Vai jebkad esat pārsteigts, kā viens tērps var pilnībā mainīt fotogrāfijas noskaņu un stāstu? Kādreizējā ballītes kleita var kļūt par simbolu neaizmirstamai fotosesijai studijā, kur katrs auduma šķautne un krāsas tonis stāsta savu stāstu. Tā nav vienkārša izvēle starp sarkanu un zilu; tas ir lēmums par emociju un stāstu, ko vēlamies pastāstīt ar mūsu bildēm. Kāpēc Tā Ir Svarīga? Studijas…

View On WordPress